Iedomājieties varavīksnes divas un rozā ponijus pa tām lēkājot?

Un/vai balti pūkainus kaķīšus tieši zem varavīksnēm vārtoties uz mugrām?
Un saldu uzkožamo citronu?


Lūk, apmēram tik omulīgi sēd savā virtuvē šo rindu autore un staro pa visu kvartālu, jo pēc septiņām pašgatavotu ciešanu pildītām dienām ar atlasītām, bet vispareizākajām metodēm tomēr, ura, atguva savu hamornissimo.
Dažas no epizodēm varu arī atstāstīt.

To, par vējšļūkšanu, piemēram.

Kāds laivuhobijabiedrs (neapdomīgi) izteicās, ka labuprātu māca vējdēļošanu un (ne mazāk neapdomīgi) es piekritu būt par peldināmo apmācāmo. Ij tā nu pēcpusdienas saulei mānīgi izliekoties siltai, esē šodien biju Ķīšežerā, lai psiholoģiski komfortablā bezvējā un ūdenstūrista ekipējumā pakļautu sevi jaunu prasmju apguvei ūdenī. Man tika piešķirta itin makana 7m2 bura ("tu tak esi brangs meitietis, izcelsi") un glīts 170L dēlis un padomiņi un demonstrējumi un vingrinājumi. Piecelties ir nieks, bet sākt blēdīties ar buru - tur ir triki un ritms celties un krist, krist un celties, vēl un vēlreiz, drusku ķert vēju, līdz vienbrīd krasts attālinājās, viļņi maigi šūpoja un KAUT KAS NOTIKA. Proti, es KAUT KĀ TURĒJOS UN GĀJU UN TAS BIJA TĀ (secībā):
- elpu aizraujoši
- neticami
- lieliski
- aizraujoši
- aaaaaaaaaaaa
- bišķiņ bailīgi (jo kā lai es pagriežos krastā, kad/ja man tomēr to sagribās?).

Un savās labākajās tradīcijās, kādu brīdi iekšēji pagavilējot, tomēr nolēmu sarūpēt nelielu ciešanu biķeri un mest nafig to buru ūdenī, lai vietā, kur dziļums tomēr ir, uzsāktu kustību pretējā virzienā. Ahhahhaa. Izrādās, pagriezienus man vēl nemācīja, pie tiem tiku, kad aizpēros līdz krastam. Uz dēļa es turos starp citu, diezgan glīši (note to my readers- snowboarders), bet to sasodīti smago buru pareizi izcelt- tā tomēr ir skunste un ne tikai muguras spēks, bet vēl pāris veiklības momenti. Rokas! Labo, nē kreiso! Leņķi! Uz purnu! Rokas! Kājas! Aaaa, atkal nojaucos, bummm, saka masts iesitot pa galvu (un AHĀ! sauc MS, tagad saprati, kāpēc rokas krustā jāliek, kad krīti?). Vēl viens puns paurīšam.

Summāri - Brīnišķīgi. Labi, ka silti, smuki un droši saģērbos, jo daudz un labi nopeldējos. Neesmu jau vieglā ceļa gājēja.

Un - šajā teikumā būs pārāk daudz vēstījumu – pašā vakarā savos jaunajos un saskrūvētajos ikeā plauktos/skapjos krāmēju kurpes (palika vieta vēl sešiem pāriem, hmm....), tikmēr lieliskie Lauziņļaudis pieveda klāt neticama izmēra baravikas. Būs jānoinspicē manu lauku meži.