Latgale bija četras ļoti lēnas un daudznotikumu dienas, divas no tām atpūtai, divas "esot par velosipēdistu", tām dienām bij garas naktis, ilgi rīti un saulaini launagi, tāda vesela brīvdienu mūžība, jā.

Pēc starta Varakļānos un pirms Lomi-Bortnīkiem vienbrīd šķita, vai tiešām nekad nebūs nekas ainaviski gardāks par Zemgales stila plakanumu ar labības laukiem un kartupeļu vagām, no kurām tik ļoti smaržo rudenis, ka jāminās cauri ātrāk, lai nepieķer. Grants. Lēnie kāpieni, lēnie kritumi. Pacietība, drīz jābūt Tiskādiem, par kuriem zināms nav nekas, bet izklausās labi, gandrīz kā "cukāti" vai "sukādes". Visas zīmes ilgstoši izsmējīgi norādīja attālumu uz Viļāniem, kuri grozies kā gribi vislaik bija kādus 10-15 km., lai kurp arī nogrieztos. Bet tad nu pirmā garākā pauze uz Maltas tilta, atlikts lietus, līdzpaņemtās maizītes un ceļš varēja turpināties pret maza leņķa kalniem ar knašākiem nobraucieniem, ja paveicies un Viļāni beidzot attālinājās.

Jā, pirmajā dienā domu centrā regulāri ierotēja Dibena un Velosēdekļa iņunjaņisko attiecību ģeometrijas smalkumi, pareizākās ieriktēšanās fineses, faktiskie vs F:izik inženieru projektētie leņķi, sēdekļa platums/šaurums/izliekumi und sēžamā iegrime, taču šis dibena uznāciens galvenajā lomā nebija ilgs: kā ar patstāvīgām neērtībām, par tām ilgi reflektēt nav vērts, tā vienkārši ir, jāizņem attiecīgais diskomforts no galvas un jāmočī, ir tak tik daudz kas cits par ko domāt vai vērot. No Tiskādiem ceļš veda uz Maltu pa asfaltu, ja nekļūdos, ar kalniem augšup un lejup un jo tuvāk tā Malta, jo ciešāks kļuva sapnis par kafejnīcu.

( mazliet par veselīgu atpūtu )
Pirmās dienas bilance: 107 km, braukšanas laiks 6:20.
Vācu tūristu pārdomas otrajā dienā sekos, tagadiņ, sētā iejājusi pirmdiena, nu jāiejūdz darba zyrgs un jāmetas aulēksī, spēcinātai ar paaugstināta oktānskaitļa degvielu.