Pa atvērto logu, kamēr vēl mocīju modinātājtelefonu ielavījās tāds kā septembris, uzvēdīja negaisa un naudaskoka zemes smaržu. Pagriezos uz otriem sāniem, cerot piecminūšu snaudā ieraudzīt vasaru vēl mazliet.

Mēģinot ierakstīties vienlīdz braši un nedalīti gan darba, gan privātajās norisēs ese cieši apņemos nākamvasar (censties) visu sakārtot tā, lai jūnijjūlijaugustā nebūtu jāstrādā darbi.

No apmēram 4. jūnija līdz 4. septembrim, piemēram – tās taču ir tikai aptuveni deviņdesmit skaistākās dienas zaļajā sezonā, kuru sākumā viss plaukst, zeļ un sprāgst, ir gaišs, pat tad, ja ir apmācies, kad ir zilie vakari un dzidri caurspīdīgie rīti, dzeguzes un vālodzes, nu jūs zināt – viss viens vai vasara ir klimatiski nosacīta (skat. piemēru aiz loga) vai īsta (uztinam gaišo atmiņu kamolīti). Garā, dīkā vasara 2013 varētu būt mans motivējošais faktors kapājot dažkārt bargajā privātlaivā, ne maigi žūžojošajos korporatīvos kuģos. Atliek vien tam laicīgi sagatavoties saturiski, finansiāli un kastamtersatisfekšeni arīdzan, jo tas, kā man pietrūkst pie pašlabanējā karuseļrežīma ir daži tādi mazi starpstāvokļi, kad atgulies kautkurnebūt un zini, ka priekšā ir neskaitāmas dienas, apaļas un saldas kā cukurzirņi, kurās neko nenokavēt un neko arī nepaspēt, mierīgi siet laivas vai velosipēdus vai kedas vai mezglus, locīt kartes, skaitīt kilometrus, rumus un batoniņus, varbūt ravēt kaut kādas tur dobes, sašūt lina svārkus, pļaut sūnu-zāliena sedziņu un skrūvēt sasodītos plauktus vai špahtelēt sienas skanot rādio Valmiera un/vai lasīt ēnā, vai saulē, pēkšņi aiznesoties uz Liepājsteātraviesizrādēm Nacionālajāteātrī pagājušajā ceturtdienā un vai tādā vai vēllabākāgarā, bet par to te nerakstu.

Saprotiet mani pareizi, es paties nesūdzos, man patīk strādāt un efektīvi un jēgpilni plosīties, vien plosīšanās ir sanākusi pārāk daudzos vektoros, aiz tam konstatēju, ka no aprīlī pirktajiem trīs īkeā plauktiem šobrīd ir saskrūvēts viens, nežēlīgi veselīgajiem ekošmeko pilngraudu makaroniem ir notecējis termiņš un lāgā nav gūts neviens pat saules apdegums.

Ilgu laiku bija sajūta, ka vasaras filmiņām ir 36 kadri un 2 vēl rezervei, uztīšanai, bet piepeši aizvien uzstājīgāk šķiet, ka iedalīta apcirsta divpadsmitkadriniece pret to pašu vai pat palielinātu dziņu un vēlmju un notikumu skaitu. Tur, kur reiz kursēja vecais draugs dīzeļvilciens ir uzlikts kaut kāds japāņu tehno, "un kur lai es to lieku - un - kurlaiestolieku?"

Tomēr, neskatoties uz paātrinājumu, viss ir brīnišķi, paldies. Vien mazliet mazākus kumosiņus izsalkuma remdēšanai kārotos un iespēju tos sakošļāt bez stresa pirms norīt un tādā garā.