ir garšas, līdz kurām tomēr izaug. piemēram, olīves.
sākumā nini, drāma ar viebšanos, bet tad iegaršojas.
vai bruti.
vai kazas siers. vai bietes. vai kolrābji. vai pat sutināti kāļi.
es nu beidzot esmu tikusi līdz kinzai, kuru vēl nesen morāli iznīcinoši paļāju par uzmācīgu blakšu un trauklupatu noti.
bet re, pienāk brīdis, kad kinza atrod ceļu uz salātbļodiņām un ierakstās tajās ar glanci.


griķiem un šķeltajiem zirnīšiem vēl ir iespēja. varbūt pat kabacīšiem ir iespēja, kazi un gastronomos /tirgos nebūs neviena plauktiņa, pie kura noraidoši raukt degunu?


taču rīta agrumā āg.kalna tirgū izrādījās, ka ir ES un vietējās jaunražas pienesums. lai slavētas šīs sezonas delikateses – sīkbumbuļkarupeļi un dilles un burkāni un sviestpupiņas un ziedkāposti un kāposti un kraukšķīgie mazgurķi un krūma lieluma baziliks, nē, paldies desas, vistas un citas kotletes citreiz. iecienītajiem lielveikaliem drastiski samazinās iznesto grozu apjoms, ļaujot sevi apgādāt vien ar koloniālprecēm. vasara.