"Mīļo tēti, nesenīt tā kā pamodos, jā, telefonam bija izslēgta skaņa. Viss labi, bet diemžēl, nekādi nevaru aizbraukt šodien uz Brīvdabas muzeju. Ar auto nevaru, jo vēlā naktī lietoju dažas a. mērijas un tādā garā, nu, tu taču saproti, bez tam būs sastrēgumi un nekur parkoties. Ar velo nevaru, jo man sāp kājas, smeldz dibens un citas muskuļu grupas. Jā, jā, tas sports. Ar tramvaju vienkārši nevaru.

Lūdzu, atved piparkūkas man un dažiem maniem draugiem: tādas ar mašīnām, ar zvēriņiem un vienu īpaši skaistu mazajai Š.
Var arī kaut ko no tiem sidrabiem, jo rubīni, pērles un briljanti padirsti ausīs galīgi vairs nav ko kārt.

Linu šalles, tās Ulbrokas audēju, smalki saņurcītās arī derētu, kobaltzilas, tirkīzzilas, jebkcik zaļas un sarkanas. Blāvas, brūnas un bēšas gan nē. Bet skaties tādas, kurās var satīties, nevis žēlīgus kaklautiņus.

Paldies, tavs zelta gabaliņš." Ā, dzeršu es šampanieti vakarā. Brutiņu, jā.