Piemēram, ja nu man saliktos, ka esmu pelnījusi stāvēt uz izcilo un organizēto un perfekto cilvēku postamenta ziloņkaulā, no kura ar smalki slīpētām sidraba bultām tēmēt uz visiem neizdarīgajiem, lēnajiem un ne-pa-manam-prātiņami-darītājiem, tad noteikti tajā pat brīdī izrādītos, ka postamentā kāpjamās trepes ir kaut kur pazudušas.

Jo vai gan citādi, kā vien nelielu, sarkastisku smieklu pavadītu mācību varētu ņemt, piemēram, šīrīta gadījumu? 9.00 aizvedu auto uz servisu kaut kādā Mūkusalas apļa piektajā pagalmā un biju nolēmusi tā olimpiski atpakaļ braukt ar velosipēdu. Fitness, ja. Velo ieliku, cimdus ieliku, ķiveri, lai, ieliku, kedas uzvilku- viss tik iemidzinoši nepamodinoši gludi, ka aizdomīgi.
Tikai tad, kad pretīgajā pretvējā un lieteklī gar Daugavu pa Akmens tiltu un cauri Vecrīgai jau biju atminusies atpakaļ uz mājām, konstatēju, ka mašīnā palika mājas atslēgas. Arī rezerves atslēgas ir mašīnā un trešās rezerves- mājās. Ahahhaa, mīļais malacītis, šitp loģikas shēmu, šito atenšen-to-dīteil- cik gardi izsmējos savā kāpņu telpā, klapējot pa tukšajām kabatām. (Sadzīves situācija nr.2B. kurā var retrospektīvi novērtēt kopdzīves pozitīvo pusi.)


Minos vēlreiz uz Mūkusalas apļa piekto pagalmu, pa Baronielu, cauri bruģētajai Vecrīgai, pa Akmens tiltu, pūta vēl pretīgāk kā pirmiņ, minos nikni un no sirds, sasmīdināju servisa meistarus, savācu atslēgas un ne mazāk nikni atpakaļ. Mūkusalas iela- Akmens tilts- Vecrīgas bruģis- KrBarons-BBazārs- uznest velo.


Taisnāk gan būtu mīties pa Lāčplēsīti un Salu tiltu, bet man liekas, tur iet bojā 95% velosipēdistu, kas protams, nebūtu perfekti nemaz, kā tad es tos Latvenergo/Lattelecom/Lat-Lat-rēķinus pēc tam l-a-i-c-ī-g-i maksāšu?