Tā bija Mazā Jugla, viss norunāts, biedrus uzmest nedrīkst un tāpēc, neskatoties uz veselā saprāta klajo protestu (pelēks, līst, vējš, slapjš sniegs – mana mīļākā pretīguma kombinācija) tomēr vilkos apsolītajā upes braucienā. MiļionMiļionMiļionalihroz iz oknā, iz oknā, iz oknā viģeš ti.

Šādās reizēs, gluži tāpat kā citās reizēs, vajag spēt nedomāt. Tā ka nemaz.
Neuzdot sev nevienu pašu jautājumu, vienkārši plūst uz starta punktu, vilkt neoprēna zeķes, hidru, zābakus, cimdus, visādas siltas kārtas. Neuzdodot sev nevienu pašu jautājumu.
Bez jautājumiem un spriedumiem un prognozēm pumpēt laivas, iepakot telefonu vestē un vesti trīsreiz pievilkt.
Stāvot uz tilta paskatīties upes straumē, mēģinot sarunāt ar visiem ūdeņu un straumju dieviem mierīgu līdzāspastāvēšanu, proti, es laivā uz ūdens un ūdens zem manis un nevis otrādi un tad iekāpt laivā, uzsākt airēt. Viens no biedriem gan kustību uzsāka ar apgāšanos, beidzot redzēju, kā no malas izskatās tas ūdenī esošā cilvēka apjukums, "aizsistā elpa", rīcība un grābvisu/ķeriesvisur. Zinu un atceros, tāpēc negribu atkārtot. Laidām abus kajakerus pa priekšu un KaZā airējām nopakaļus, tā smuki un stalti. Kopš pērnās Amatas man kombinācija "straume+līkums+līkumā koks" rada paniku, bet Jugla ir plata kā Gauja un Amatas tikumi tai sveši, par laimi. Upe uzblīdusi, izgājusi no saviem krastiem, triecas tā, ka visi akmeņi un dambji dziļi zem ūdens, par tiem liecina tikai viļņi, kuros nomazgāt muti un rotaļīgais rodeo tajos.



Ai, foršas tās straujās un līksmās pavasara upes, kaut pirksti kramā sasala, neskatoties uz 3mm neoprēna cimdiem.
Pēc tam peldēju 2 km baseinā, gāju pirtī un mētāju mazas meitenes karuslelī-rokuselī , šodien gluži kā lācis Pūks, mušu, ja tāda uzsēstos uz deguna pūstu, ne tišinātu prom. Plecos man bērnu ballīte, ne vien palu upe.