Ura! Es noslēpoju Tartu maratona Open track, 31 km un pieveicu to 3:21:30. Finišā bija un vēl tagad ir tāda laimība, ka apskaut pasauli un bučoties, gavilēt un paslēpot vēl kādus desmit tikai tāpēc, lai atkal būtu finiša laimība. Šis bija mans pirmais maratoneksperiments mūžā, izdevās labāk, kā domāju (tas ir, es bij gk fokusējusies uz "beigt vispār un šampanieša vanna, ja zem 3:59."

Spīdēja saule, gurkstēja sniegs, slīdēja slēpes (dažos posmos slīdēja mazāk), starpfinišos gards melleņu ķīselis un tēja, špūres tik izcilas, tik izcilas, ka žēl, ka pēdējos 10 km bija mazāk izcilas, bet tas nekas. Iepatikās man tie slēpojumi, slēpošu vēl. Absolūts prieks, pašas kalts.




Zinātniekiem, mārketologiem, sportistiem un dizaineriem uzdevums atrisināt deguna šņaukšanas metodi on the go. Man ir versija: kaut kādas supergudrās šķiedras, kas uzsūc materiālu un nesasalst, nēzdodziņš. Tas ir plāns, uz gumijas piedurknē, kuru pie vajadzības izritināt. bet versijā ir nepilnības- ja plivinās, tad zūd dārgās sekundes :) un šķiedrai jābūt patiešām gudrai. Cimdu virskārtas neder- pirmkāt, latviešu tautas sakāmvārds par cimdā deguna likšanu, otrkārt, noberž padeguni. Papīra mutauti neder- tie nav pa rokai. Nūjas karbonā integrēt?
Vēl varēja starpfinišos sašņaukties antitecētāju "sausās zvaigznītes" izskatā, bet to atcerējos pašās beigās. Tātad, zinātnieki&co, gaidu pienesumu šādas problēmas risinājumam.

UPD. Izrādās, nekas nav jāizgudro. Vienkārši, jārīkojas dabistiskāk.