Bažījos, ka nosalšu kā prusaks, jo par sodu savām valodiņām, ka ziema ir lieliska (TĀ IR), aizmirsu slēpošanas virsjaku. Tomēr nenosalu, iesilu jau pirmajā taisnē, sakārtoju elpu un iegāju ļoti meditatīvā ritmā. Par otru kļūdu gan atrāvos uz beigām- piezagās slāpes, bet neviens cits jau ar varu man tos tomātu grauzdiņus pirms starta nelika sašņakāties, pašai uznāca nenovēršama un neatliekama kāre pēc "gribu-kaut-ko-skābu-sāļu." Tā nu dēļ dzertgribas pēdējo apli neuzveicu, paliku pie 12 km, toties ar diezgan labu (sev) vidējo ātrumu: 8:25 km/h. Biķernieku trase tagad ir mana favorīte starp pārējām Rīgā, vienīgi jāatceras nākamreiz paņemt galvas lukturis, jo posms paralēli biķernieku ielai nav apgaismots un tas ir tā....interesanti, pieņemsim.


Jāturpina slēpot citvakar.