Šim gadam ir vairākas stipras iezīmes, bet viena no tām ir kosmiskais ātrums, kādā mainās mēneši. Paklau, biedri, man te vēl mugursomā ir nesen kaltēti svešzemju pīlādži, vairāku vasaras pilsētu kartes un āreče, stāv siksniņkurpes, ārā ir plusdesmit, bet te rakstīts Novembris, pēc divnedēļ visur sāks skanēt žinglbelzs un let's face it, šādā ritmā turpinot, pēc 90 dienām ir dzimšanas diena un tad jau uzreiz pavasaris.


Nav pārāk strauji?

Kad varētu norealizēt šādu dizaina skici ainavu: sēžu uz soliņa zināmāmās jūras zināmajā augstkrastā un krietnu saules pārbīdīšanās leņķi varētu vienkārši sēdēt, neko nedarīt, par neko necepties un neorganizēt un nerīkot un nenorādīt uz neatbilstībām dabā, cilvēkos vai jūrā, bet vot, vienkārši tā sērst, kā jau pieņemts uz tiem soliņiem? Sēdēt un skatīties un kaut vai nosalt un sildīties ar [iecienītā sildelementa nosaukums/vārds, pasvītrot], bet uz brīdi panākt to, ka nevis es nēsājos kā apdullis sermuliņš rogaininga sacīkstēs, bet ese esmu kontrolpunkts, ja kādam vajag, lai atnāk un iečekojas, es šite uz kāpas sēžu un kontrollaiks ir 48 stundas.

Bet tikām uzņemšu Floradix, pieregulēšu dzelzs sliekšņus, lai mazāk griežas galvā. Tempa turēšanai jāstiprina ne tikai sirds un muskulatūra, bet hematoloģija ar'.