Piemēram, pie iesildīšanās mums skan vienkārši baisa krievu sintētiska elektronika, šausmīgas šausmas, tās gan ļauj iesildīt arī pieri, jo tā riebumā sakrunkojas kopā ar degunu, kurš ko tādu izdzirdot darbojas neatkarīgi no pieņēmuma, ka kāds šeit kontrolē grimases.

Pēc tam, pirmajā blokā, augšstilbiem tiek jau normālāka elektronika, tuc tuc, bet tur neko daudz nepadungosi, jo jāstrādā ar augstu pulsu un paši vingrojumi arī ir tādi kā futbolistiem- mētā kājas un priecājies, ka neesi astoņkājis, nekā eleganta, močī. Otrais ir jau tāds rociņš, tur tie paši augšstilbi no aizmugures, hophophop, "turi gludekli" , kas nozīmē nostieptus kāju pirkstus kā baļerīnai, trešajā, kāju iekšpuses, ala visādi gandrīz špagati, tos uz jau smeldzīgākām balādēm, kuru smeldzīgākās notis ideāli saskan ar saišu stiepšanās sajūtu, nu ka vēl drusku un jālec no klints, bet tomēr var, auuuu, cik labi... var, arī kurts kobeins beidzis šņukstēt.

Ceturtais ir viduklis-sāni uz sāna, tur ir sūrinieks no fiziskā un tehniskā un sviedri tek acīs, tāpēc mums dzied un spēlē turku kantoris 04 vai reizēm Prāta Vētra/Tumsa Turkyce. Ja pamanos divās nedēļās iemācīties ne tikai tos vingrinājumus, bet arī piedziedājumu, kuru, ja negadās kas lipīgāks nodarbības beigu galā, ar prieku atskaņoju dušā, viens bija tāds čūsku dīdāmais, kas skanēja apmēram tā" ojrasmunsin, olararalī, rasmiusin". Turku etnopoptautroks ir mana slepenā kaislība, ha.

Piektajā sākas elle un indija, aiziet veltījumu komplekss dibenam, tur visas elš un pūš un katrā elsienā prom raida katru nosēdēto gadu, apēsto kēksu, eklēri vai desas luņķi, nožēlojot šo grēku pa sastāvdaļām (divas ēdamkarotes eļļas, četras karotes cukura, glāze miltu, jelpiedod, jelpiedod); tad mums skan HIM join me in death vai kaut kas tāds, ar vieglu suicīda piešprici. Sestajā dibeni turpinās, skan kubieši, jamaikieši, tadžiki no eirovīzijas vai visnotaļ, siltzemju temperamenta ritmi, kas maniem speciālajiem ir kā nagla acī, pārējās, acis pāgriezušas turpina aerobo meditāciju Par Skaistu Dibenu. Ap šo laiku Jūlijai vai citām šerpdāmām parasti izlaužas kas līdzīgs teikumam "Podoumaj sebe, Dženifera Lopez!" vai Annas reiz izšņāktais "A nevar kaut kā nogriezt nafig??" (domāts- taukus vai kas nu kurai lieks dibenzonā).

Septītais bloks tiek pēc nopelniem un spējām, es turpinu atliekties ar un ap nūju par godu mugurai un vēl visādi kombinēties un hanteļoties; atskaņoti tiek vai nu ņipri krievi, pērnajā programā, piemēram, DDT Oseņ (iedomā, pie šitā aizmuguriskus atliecienus ar nūju pie papēžiem, taisnās rokās), vai arī tā, kas vēlāk izrādās Lēdija Gāga vai citas primadonnas no MTV, kuras parasti filmējas tā saucamajos šokējošajos tērpos.

Astotais ir cukuriņš un augstā dziesma augstajam pulsam, mana mīļākā vingrošanas vieta: vidukļu bloks, kas parasti ir itin kvalitatīvu skaņu pavadīts: PulpFiction, Areta Frenklina /Hey Big spender/ kas šāds vai piemēram, tagad kādus trīs mēnešus būs šis sīrupainais opuss par Mariju. Pulss te dažbrīd ir uz kādiem 160 hbpm, tad gan jāsavācās lēnāk, kustības ļoti plastiskas, ka rokas/kājas atliecieni, šķērsie muskuļi- bet ar šitādu maršvalsi ej nu un iebremzē. Nevar, jo izskatās līksmi, smaids pa visu vingrotājas ģīmi- Yes, there is a secret that both of us know/And that's why I'm feeling alright , hop, šķīvji, bungas, atilieciens no augšas ar taisnu roku pie diagonālās. Iedomā, gandrīz tehniski baļerīna no koka kluča konstantīna, nieka 4 gadi 2x nedēļā un tā vēl simts gadus. Perspektīva ir.

Devītais ir vēderpreses bloks, vispirms jāatelpojas no iepriekšējā un tad pie gaumīgiem gabaliem (REM, piemēram) piecas minūtes nožēlo atlikušās un nenožēlotās nolaidības pret sevi no virskārtas viedokļa, izelpacaurdegunu-celies, stiepies jūti presi, ielpa- izelpa-stiepies un tā trīsdesmit piecas reizes uz katru pusi. Un pie trešā vingrojuma dažkārt dzirdu šņācienus no Jūlijas paklājiņa "sikspek, siks pek, oņi iļuzioņisti, gadi!". Tad pēc tam ir atkal jau individuālo nopelnu un izvēļu sadaļa ar hantelēm vai soliņiem ko pavada kauč kas no padomju bērnības traumām, Meščerina orķestris vai visādi remiksi .

Nu un tad jau viss, hanteles noklaudz plauktā, stiepšanās un atbrīvošanās pie delfīnu meditācijām vai kobru dancināmajām stabulēm un līganām žūžošanām, skan tikai elkoņi pie grīdas atliecoties vai piere - mēģinot pielocīties, taču meistarības un saišu stiepšanas ceļš ir mūžīgs. Pēc tam jau vēl viena atslābumfāze, kad trenere fonā uzliek klusu tango un tad mēs taisam visādas vardītes, govis, suņus un citus zvērus un beigās nostājamies "tagad smuka poza". Aplausi jums, aplausi mums, šovakar, lūdzu, neēdiet.

I viss. Nieka stunda dažādu ritmu un apmēram tā vingrotuvē salej endorfīnus, iznāc viss tāds gauži vieglots, lidojošs kā vaboliņš, lietus tas vai sniegs, svelme vai lapkritis virs Baronielas tālajiem jumtiem. Atslēga aizdedzē un maršruts jau ar citām dziesmām.