Piemēram, pēc tam kad pēc pirmās pieveiktās Salacas trešdaļas pārplēsām laivu un bija skaidrs, ka tālāk vairs netiekam, jāorganizē savācēji, emociju nemaz daudz nebija. Es biju samērā nīgra, jo mums tik ļoti labi gāja, ritms un temps tik tāds uzmundrinošs, sikspārņi spietoja ap lukturi un zvaigznes krita pa labi un pa kreisi, perseīdu plūsma bieza kā iesals, ja vien ne tas neredzamais koks, kurš cietajām laivām neko, bet citādi lieliskajam erzetam RZ uzplēsa ādu. Atdevu savu šokolādi džekiem, kam bija GPS un vēlme "būt mūsu vietā" (kāpt krastā) un tad, atslējuši vesti pret laivu, atstājot lukturi pie laivas degam un nofiksējot mēness pozīciju, devāmies džunglī meklēt ceļu. Telesakari tajā vietā bija tikai man (kudos, Bite) un tie paši, stipri raustelīgi; kartes- nevienas un vienīgi instrukcija, ka "ejiet prom no upes, tur būs ceļš."

Lai to darītu, nācās kādu krietnu pusstundu paiet nepareizā leņķī pa purvainu un blīvu dūksnu, kuram pāri neredz ne mēnesi ("objektorientēšanās pieeja"), ne klajumu (klajums varētu būt kas tuvāk ceļam, vai ne?), uzrāpties slidenos piekaniņos, iziet cauri papardēm manā augumā un locīties zem sakritušiem bēržeļiem. Brikšņos slavēju sevi par attapību paņemt līdzi rezerves baterijas ciklopam un vienu Serenādi- tātad, 200 kalorijas uz abiem varēsim apmaldīšanās krīzes brīdī sadalīt, pirms ķerties pie sēņu ēšanas rītausmā. Tomēr biezajā miglā parādījās sabrukušas fermas arkāde un tāda kā taka, kurai devām iespēju pierādīt formulu, ka katra taka reiz pārvēršas par ceļu. Tā bija arī šoreiz, tumsā uznira šķūņi vai mājas ar vaļējām durvīm un izmētātu iedzīvi (nekad nelasiet kriminālziņas reģionālajā presē), spokainas garāžas un uz sētas mietiņiem uzmauktas cepurītes ar nagu (nelasiet kriminālziņas reģionālajā presē). Neviena suņa, neviena cilvēka, bet Linča/Tarkovska filmu estētika un dažādi LR statistikas dati visā godībā. Īsti pat nezinu, kas tur biedēja vairāk, vai tas, ka uzzīmēsies kāds vīrs ar cirvīti vai apzāģētu bīsi, vai arī no tā, ka neuzzīmēsies neviens, mūsu brašos glābējus ieskaitot un tā mēs tur paliksim, ar tobrīd jau atkal nezināmā vietā atstutētu laivu, vienu lielo Serenādi un dažām Duracell baterijām, vai arī iesim pa to miglu mūžīgi līdz Mazsalacai. Taču viss beidzās laimīgi un vēl pēc brīža finiša nometnē ausa koša saule tieši sejā un MS servēja brokastīs boli no sarkana spaiņa, kas dažos rītos ir gluži atbilstošāka pirmā dzēriena izvēle kā kafija vai glāze ūdens.

Ja tomēr neatmet domu, ka vakars tika fundamentāli sabojāts, jo nebija normāli pieejams ne Forskvērs, ne Tviteris un visam pa vidu es nolauzu vienu nagu, tad tas viss nav nekāda dzīve, protams, bet dzīves izstrādājums ar augu taukiem. Bet ja šo atgadījumu naktī apskata no perspektīvas летел и таял/не соберу/ завтра я ещё не умру/, tad smeldzošajos plecos ir salieti kaudzēm jauni spēki, izvēdināta galva no drazām un noteikti, uzlabojusies redze. Upe naktīs ir pilna noslēpumu (noslēptu koku un akmeņu), redzi tikai dažus lielākos no tiem un dzirdi alni (vai varbūt tomēr Lāci?) brikšķināmies krastā un tikai airē, airē, migla dažviet uzzīmē visādus pasaku tēlus, bet uzdevums ir turēt acis plaši vaļā, airēt vienā ritmā cauri tumsai, miglai un ūdensaugu atspīdumiem un domāt par to, ka galā būs neliela uzvara darbā ar sevi, saulains rīts un gandrīz jūra.