Par tādu kā ironiju varētu saukt apstākli, ka uz galda ir trīs kilogrami brīnumgardu zemeņu Polka,
no kurām diemžēl, gluži tāpat kā iepriekšējās vasarās, metas gauži nelāgi.

Proti, bez blaknēm es varu apēst pavisam pāris saujas ogu un ja šis "pāris" tiek pārsniegts (protams, ka tiek, jo vienmēr ir utopiska cerība, ka "šoreiz jau nebūs tik slikti"), tad nākas klepot, kasīties un dažādi mocīties. Tā nu atliek vien noskatīties uz tām, itkā zemenes būtu kāds kino un mierināt sāpošās ceļgalu iekšpuses, ka nākamreiz es mēģināšu tomēr iegādāties ķiršus.

Un vēl, praktiskajā ziņu izlaidumā piebildīšu, ka vakar atklāju tādu iestādījumu, kā "Nakts tirgus", kas atrodas pie Spīķeriem.
Ļoti laba svaigdārzeņu (un sasodīto zemeņu) izvēle, ārkārtīgi patīkami cenrāži (salīdzinot ar matīstirgu, idilli un citiem urbānajiem "zemnieku tirdziņiem") un minimāla burzma. Darbojas vēlsportistiem un vēlstrādātājpūcēm draudzīgā režīmā.