[tikai vienu bēdpukstu, ar auseklīti rotātu]

izelpa. noberu.

Mani uztrauc tas, ka saskaitot 1,9 miljonus Latvijas republikas iedzīvotāju,
emigrācijai- gan mirstībai/dzimstībai, gan aizbraukšanai uzrādot pieaugošu tendenci,
sausais atlikums ir nogurusi, kūtra un novecojusi, neticīga sabiedrība,
kurai nav spēka, vēlmes un ideju kopīgu vērtību sargāšanai,
jo nogurušie cilvēki operē īstermiņa vajadzību zonā un ar to, zināms no pierakstiem veco shēmuļu kladītē,
operēt un manipulēt ir vieglāk par vieglu un saulaini dzeltenie plakātiņi pārdos visu. gandrīz visu.

Vakardienas pulcēšanās saukļi "Bērziņam žagarus", tāpat kā citu pulcēšanos lozungi, kuru īsti nav, kad "tauta saka, ka iziet ielās" gandrīz vienmēr ir dziesmusvētku gājiena ekvivalents bez formulētas ziņas, konkrēta prasījuma.
Aktīvi pensionāri ar ruporiem - tas varbūt labi, bet kamēr visi domāt un formulētspējīgie strīdas par to, kādu heštagu lietot tviterī un klikšķina laikus/dontlaikus feisbukā, tikmēr aina ir rentgenoloģiski sūdīga – pamesti tīrumi, ceļi, kuru vairs gandrīz nav (Skaistkalne- Vecumnieki) un aizaugšas pļavas kā analogā realitāte visām mūsu revolūcijām internetā.

Ņemot vērā 1,9 miljonu faktu un demogrāfisko griezumu, kvalitāti,
pavisam skaidrs, ka nav vairs nekādu "citu", kuri rīkosies, ies un darīs, jo liela daļa "citu" ir citur.
Gluži kā lieluzņēmuma atlaišanās un pēcstundu grēcinieku nopratināšanā, izvairīties no personīgā ieguldījuma ir faktiski neiespējami,
jo katrs viens skaitās un ir pieskaitīts un iespējas pie kāda manevra izslīdēt faktiski nav.

Arī es, tu, mēs, jūs, viņi, viņas, kam aizpildāmajā testā palikuši pavisam nedaudz atbilžu varianti.

Kā teica jaunievēlētais saeimas valsts prezidents, divarpus minūtes pēc ievēlēšanas: "es atvainojos visiem, kurus jau esmu pievīlis". Laikam jau tomēr nevajag romantiski ieciklēties, ka demokrātija, suverenitāte un brīvība ir kaut kas tāds, kas tiek garantēts ar 21 gadu veciem notikumiem.