Vakar atbraucu no Gruzijas, taču vēl joprojām nejaudāju izkrāmēt somu. Pateikt, ka brauciens bija "lielisks" ir nepateikt gandrīz neko, māja smaržo pēc Svanetijas sāls, to varēs kaisīt kā gurķiem, tā brūcēm dažādām, stūrī gozējas konjaciņi, lai mīkstāka ierakstīšanās dienaskārtībās un citas bērnības garšas.

Visu sešu fotoaparātu bilžu tūkstoši rādīs un sacīs vienu un to pašu- ka brīnumainas un neticamas bij tās dienas, arī YouTubē redzamais krievu/ukraiņu raidījums http://www.youtube.com/watch?v=zALismzMAi8 (uzmanība no 9:25) ir viens no daudzajiem briljantbrīžiem, kādi tur bija - pēdējā vakara "vēl-mazliet-pastaigāsimies-lai-nebūtu-nekur-jābrauc" pastaiga, kurā atnāca Miša Saakašvili, nostājās pavisam tuvu pretī un pastarp kamerai, skatījās tieši acīs un re, ko vēl var uzzināt TV. Ka viņam gribētos tādas meitenes kā mēs savā drošības dienestā.


Tomēr tajās dienās, kad četros no rīta vēl ēdi svaigas zemenes un saņēmies tomēr nepazaudēt pasi,
neaizmuki no lidmašīnas un esi atbraucis no Gruzijas, sēdi kādas upes krastā, dzeguzēm kūkojot nerimstot un odiem kožot acīs, saņem ziņu, ka arī Latvijas prezidents ir saņēmis dūšu un iecirtis pūznī, atgriežas prieks par drosmi rīkoties. Ikvienam. Tas uz labu.