Tā kā pēc 11 stundām un dažiem tūkstošiem izdrukātu un iesniegtu papīreļu dodos uz Gruziju, sanāca tradicionālais "pirmsbraucienu iespringums", kurš gan, atzīsim, sākās ar ne mazāk tradicionālo prokrastinējumu līdz priekšpēdējam un tad, kad visas gaismiņas kosmosa kuģa vadības panelī zaigoja sarkanas, mazliet pieturot sirdi kreisajā rokā un atrotot piedurknes, metos varonīgi naidnieka (slinkuma) sakāvē ar sidraba zobiniem.
Thus, es protams, esmu gulējusi maz, bet intervāli: diennaktī dažas reizes pa divām, trijām stundām, uz fikso un no mazguļas šīs arī daile ir mazliet sapurgāta. Bet tas nekas.

Un ko man atgādināja šīs zilās maija naktis, kuras tā arī nesatumst, jautās punktu-gaidošs-lasītājs?

Šis atgādināja gaišos studiju gadus visās to iterācijās un vēl to, ka man tik nenormāli, tiešām patiešām patīk mācīties. Zinu jau tagad: es nenoturēšos. Man ir padomā viens māsters un pat tad, ja dūšas nepietiks kāda mežonīgāko no sapņiem realizēšanai, tad ņemšu un smelšu to no vietējām vai samērā tuvajām akām.

"Žģi meņa, Berkļij", kā reiz teica mans leišu kursabiedrs, kad aizpīpēdams iegāja universitātes bibliotēkā. Viņam sajuka durvju virzieni.

Es mēģinu saprast, kas tik ļoti vilina visā tajā universitāšu būšanā. Lai arī, par veciem lauriem varu uz veselībām lietot datubāzes caur augstkolas tīklu kaut tūdaļ un, piemēram, MIT OpenCourseWare ir pieejams katram un ikvienam, bet kas ir tas, kas magnētē atkal un atkal tik ļoti pie academia? Mūžīgā jaunība, nodilušie džinsi, brīvība un bezatbildība augstskolu klēpī, kuru var dēvēt par izpētes procesa skaistumu? Bezrūpības dziesma, kuru noslāpē, ja sāk 19 gados fulltime "karjerdarbu", bet tā tomēr nekur nezūd un rekā, zvana tagad?