Vimbas Ventā tiešām sestdien leca. Nostāvēju kādu pusstundu vienā no kulisēm un redzēju kādas piecas pārclecam, neticami brīnišķīgs un spēcinošs skats.

Mēģināja daudzas, dažbrīd baros, dažbrīd pa vienai, bet pārlec tās nasnākās, kuras noķer atstraumi un rumbas mucu izmanto par tramplīnu, tās tiek pāri atlasei un visa Venta tad ir viņu un visi paradīzes ābolēni- viņām. Absolūti normāls kritērijs, lai tālāk turpinātu pasauli – spēja uzlekt Ventas rumbā, pavisam skaidrs un košs "dzīves mērķis" konkrētajā pavasarī – lai nārstotu, jātrāpa augšā, tur būs tev riekstiņš/pīrādziņš un apaļš mēnestiņš; šis un tas par pamatdziņu un virzītājspēku. Lirika, saulrieti un visādi soliņi zem ceriņiem nāks, ja rumbu pārleksi.


Bet Gaiziņam dienu iepriekš vēl bija sniegs uz ziemeļu vaiga, kaut lejā sprāga ziedos kļavas un vizēja zilu vizbuļu paklāji Pulgosnim krastos.
Košās debesis pret mazo lapu svaigi zaļo šķiet divas skaistākās krāsu proporcijas, dēļ šiem [apmēram] 5 mēnešiem gadā var piemiegt acis uz vairākām genofonda īpatnībām.