Dažkārt es mazliet ciešu no pārliekā pragmatisma un praktiskuma, bet vadzi, šodien man tas noderēja. Bija apmēram tā.

Karstai saulei spīdot pār mazas, bet lepnas pilsētas kalniem un bruģētāju mugurām, es šmaugā kleitā un augspapēžu
kurpēs veicu ļoti cienījamos gruzščika pienākumus - uzstādīju norādes uz objektu vairākos tuvīnajos krustojumos pārnēsājot tādas finiera atvāžamas planšetes, kas no zemes man līdz padusēm. Jo tieši pēc stundas šo objektu svinīgi atklās ar aktu, orķestri un stindzinoši smalku delegāciju, bet mūsu piķa katlā vārās vēl pēdējie detaļu velli.


Lūk. Jo lepni izgāju pa durvīm ar finieriem padusē, saņemot sajūsmas komplimentus no bruģētājiem (vispār, kungi, nekad nevajag teikt komplimentus sievietei, kad viņa nes sliedi) un ar katru soli sajūtot, ka Labās Kājas mežģīņu Zeķe- turpmāk tekstā- Z. ir nolēmusi noslīdēt. Galvā fiksi pierēķināju, ka līdz mašīnu laukumiņam paspēšu ar godu, ja kājas turēšu cieši kopā, itkā pretojoties Z. nodevīgajam plānam un tur sakārtošos.
Nē, par spīti manai tipināšanai, zeķe novēlās zem ceļa un kleitas līnijas tieši ejot garām pēdējai flīzētāju vienībai. Kautri piesedzos ar finieri un mēģināju sakārototies; nākamā epizode- finieris lido, sadalās 2 daļās, es stāvu ar zeķi pusmastā un skatoties tālumā uz vilcieniem. Aplausi.

Turpmāk zeķe atkārtoja šo numuru arī neregulējamā krustojumā ar Vilku ielu, taču es to diskrēti pieskočoju ar 3M skoča kripatiņām turpat ceriņos. (kabatā bija arī vēl līmeszīmulis un knopkas). Atceļā vīri manai ieejai lika stalažas un tāpēc bij jāiet apkārt, ak vai, šis neveiksmīgais lēciens pār nenovākto grants kaudzi un papīrskočs bija padevies. Arī apkures katla uzstādītājiem lavos garām ar vienu roku turot zeķi, ar otru nesot nākamo planšeti, diemžēl, durvis no apkures katla telpas uz ieeju ir slēgtas, man jāmedī atslēga un tālāko var raksturot tā:

milzīgs stāvlaukums,
transporta parka hedkvarteri,
kursē vīri stepētās jakās,
nekur, nekur nav kur aizlīst,
man ir līdz pusikram noslīdējusi mežģīņmalas zeķe, nepietiekama garuma plašķītis,
(pie mums Rīgā pieņemts par tādiem sīkumiem pat neskatīties),
izlienu caur stalažām,
lai stalti tiktu pie savas sarkanās rokassomiņas,
jo tajā ir sarkana ductape (armētais skočs) un
tuvākajā iespējamā telpā (vīriešu tualete, lol)

AR MAKGAIVERENI TO ZEĶI NEPIELŪDZAMI PIEMONTĒJU SAVAI KĀJAI. Dāmas! Dienās, kad lepnās mazpilsētās atklājiet objektus uz kuriem ierodas arī dažādi ministru prezidenti, nēsājiet MAKGAIVERENES kabatās vai kā rokassprādzes un pieskaņojiet tos savam manikīram.