Pēc abu dienu startiem prasījās nopeldēties. Nu, tā ka ielekt ūdenī un krauls-brass, bet neskatoties uz visai demokrātiskajiem apstākļiem gan saturiski, gan klimatiski, tīrā veidā to darīt neņēmāmies, tāpēc kāpām laivā un devāmies Gāzienos zem kodētā nosaukuma "Patrenēsim Atkal Slalomu."

Naskās straumes un augsto krastu dēļ bija sarunāts Izķērājs aiz līkumiem, bet toties, nebija sarunātas gāzienu vietas.
Pirmo aplikām netālu no starta, "vecais triks ar airi zemstraumē virsstraumē" lejot ūdeni no laivas apmierināti bulzgoja mans laivasbiedrs. Visgrūtākais bija beigt rēkt un kāpt ārā no upes un kaut cik nopietni atgriezties startā.

Atgriezāmies, lai noliktos mazliet tālāk Maizītes un Dīvajas satekā, divstraumju "sēnē", kur es, piemēram, visu sapratu par dzīvi, izņemot to, kāpēc atkal jau peldam. Bet neko, šis apkritiens ieguva plašāku publicitāti un ievērību, tāpēc nolēmām trešo uznācienu tomēr negatavot, ja nu visi sāks par sprukstiņiem turēt un nopietni nekad vairs neuzķert. To pieļaut nav lāgi. Priecīga un izpeldējusies atgriezos nometnē, kā katru svētdienu, slavējot Providenci, sargus, neoprēna un gudro tekstiliju aptustuļus.


Arī šajās brīvdienās lielākā stundu daļa pagāja zem klajas debess, skatoties, kā nāk pavasaris un sagāž upē ūdeņus,
kā zeme apēd sniegu acupriekšā un debesis pilnas ar gājputnu kāšiem. Bija arī dainā apdziedātie tēva dubļi, krāsu gammā no tumšmelniem līdz pelēkbrūniem, struktūrā no cietiem, uz kuriem pakāpties līdz foršajiem, šķidrajiem, kurus sasmelt zābakā un ar kuriem pieliet automašīnas salonu. Nekā daudz netrūka, itin nekā.


Bet tagad man ir skaisti koncentrētas to-do listes, piecas dienas intensīvas uzņēmējdarbības un Amata šī teikuma beigās.