Aiz Augšlīgatnes ceļam pāri steidza teļa lieluma zvērs ar lapsas asti, gaišrudā krāsā, viņam (-viņai) solī sekoja otrs tāds pats, tikai tumšs. Divi vietējie džerīši, mīlas pārņemti, acīm spīdošām skrēja no viena grāvja otrā, šosejai ar tās braucējiem liekot pakārtoties viņu plānam.

Skatoties uz tiem pusdubļos novārtītajiem, pa krūmiem saskrietajiem kažokiem, bet acīm jo spožām un lineārajai pārliecībai, ar kādu suņi metās savos riesta sirojumos piepeša un naturāla apjausma par uznākošā pavasara jaudu un labo draugu endorfīnu parādījās gluži citā gaismā.