Svētdienās mājās ir skaņu mežs, es lasu grāmatu dīvānā vai knibinu internetus vai pulēju putekļus un līdz skalas galam klausos visu to, kas veicina dažādu muskuļu labāku apasiņošanu; nedomāju, ka kaimiņienei patīk itin visa mana spēlliste, kurā ir gan dusmīgie, gan lēnie un maigie un pāris pavisam skaļie. Reiz viņa man zvanīja un teica, ka Gaismas pils, Barons un "Varoni gaidot" ap trijiem naktī esot mazliet apnicis, tomēr ceru, ka jaunais radiohead uzrunāja gan blakusdzīvokli, gan augšējo. Un galu galā, nav arī trīs naktī.


Bet tagad jāsakoncentrējas uz uzdevumiem, jāiet uz tirgu, ja ne gluži zirgu pirkt, bet pārnest tupeņus, rāceņus, burkānus un kolrābjus.
Lai aiz mūsujūsu mūriem būtu silti pavardi, jāeļļo mehānisms sadzīve, lai vagoni rit gludi, nečīkst, silda no iekšiņas un āriņas, lai visas bākas pilnas un pa spraugām nepūš vēš. Vēl man tīri no estētiskā viedokļa patīk, ka ledusskapī nav spožā tukšuma gaisma, bet starp dažādiem saiņiem cauri laužas "pārticības pustumsiņa" – kad visi kambari,plaukti pildīti ar ēdmaņām, kuras var gribēt un arī no tām var atsacīties. Un arī te 'nepūš vēš.'

Verneram, protams, bij taisnība - puspiecos no rīta es tomēr nevaru noiet taisni pa tramvaja sliedi, toties varu sparīgi šim faktam nepiekrist un tomēr no sirds censties. Vēl uz katru izdzerto džintoniku nākamajā dienā ir jānoslēpo viens uzvaras parka aplis, vakar tiku līdz deviņiem, ar to stāvoklis tika izlīdzināts un varēju pilnvērtīgi atgriezties pie iepriekš publicētā, trešo reizi kvalitatīvi apmeklēt izrādi "Latviešu mīlestība", ainā par vefieti, ziediem un zālienu izraudāt visu iepriekš sasmieto.

Bet jā, dakter, ir vieta izaugsmei. Arī taisni iešana pa sliedi būs tomēr jātrenē. Galu galā, ne zariņa nenolauzti.