Bažīgi vakar sarunāju ar kādu laikabiedru braukt uz Biķerniekiem slēpot.
Bažīgi, jo pirmkārt, ārā (kaut kad/kaut kur) bij' mīnus 27 un ja iepriekšējā dienā nesildīts dīzeļauto atskaņos Sounds of Silence, tad saģērbušies nano piegulošajos kostīmos varēsim plēst dažādas raudzes zobgalības par autobūvi un Rūdolfu Dīzeli ar slēpēm rokās tepat centrā,

otrkārt, es kaut kur izlasīju tādu baiļu stāstu par maratonslēpotāju lielajos mīnusos, kuram aizsala deguns, pārplīsa asinsvadi un sāka tecēt asinis un tecēja vēl divas dienas. Diemžēl, man ir laba iztēle un iedomājos kā es mīnus daudzajos grādos, Biķernieku meža vidū lēni, nazāli noasiņoju un salā apsarmoju, jo laikabiedrs ir ātrs zellis un protams, par mani aizmirsīs uz līdzenas vietas, kā tiks savā brīvsoļa trasē. Tāpēc nemaz jau rautin nerāvos, tik vien, cik apsolīts un solījumi jātur. Taču, škodīna līksmi ierūcās uzreiz un viss gāja gludi, arī slēpojot sals knieba pirkstgalos tikai pirmo kilometru, pēc tam mēnesgaismas apspīdēta iekarsu un iegāju azartā (jo trasē bij džeks, kurš slēpoja lēnāk un atzīstos, grēcīgais sacensības gars lika uzkapāt, atstājot viņu nopakaļ un pēc tam apdzenot nākamajos apļos.) Kad plosīšanās beidzās, termosa tēja bij izdzerta un deguns nomas mājā apsildīts, devos startēt autombīli, bet visu atverošā pults pārliecinoši nereaģēja. Tā ka nemaz. Vienreiz, trīsreiz- nekādas reakcijas, vienīgi sals piezogas, jo visas siltās jakas, civilie apģērbi, maks, mājas atslēgas protams, ieslēgti automobīlī. Brīdi izmēģinājāmies, nolēmām sasildīt pulti, jo varbūt uzturēšanās vestes ārkabatā nodarījusi pāri baterijām un tās pavisam nosalušas. Vienīgie panākumi dažādos eksperimentos bij' bagāžnieka atvēršana, attiecīgi, nolaižot sēdekli un ierāpjoties salonā suniski atvēru pārējās durvis un varējām veiksmīgi ripināt mājup.

Tagad jāatceras samainīt abām pultīm baterijas, citādi iekāpšana caur bagāžnieku būs jaunā norma un tā jau slaveniem autombīļiem, kuri ne tikai ir atsaucīgi satiksmē un sadzīvē, bet pat fotografējas robotos un filmējas kīno, neklājas būt.

Tātātā, tagad beat this:

kā izrādās, ir uztaisīta arī virtuālā kapsēta: www.pieminai.lv, kura piedāvā iespēju nebraukt uz kapiem, bet nolikt virtuālo svecīti. Ja reizēm liekas, ka "tālāk jau vairs nav kur", tad izrādās, ir gan. Diez, ko ēd, dzer vai uzkož brokastīs šī projekta autori? Vai mēs dalām vienas un tās pašas ielas un skābekli?

"Uz ko gan jūs cerat?"





Digitālais latvieša dzīves aplis: starts iekš cālis.lv (psiho/fizioloģiskās norises līdz 3,2 gadu vecumam žanrā "bet mēs, bet mums");
tad seko draugiem.lv (personīgā dzīve publiski);
pēcāk jau iauto.lv (taisnības un patiesības mērījumi, pašapliecināšanās – "visi jūs gondoni, es tik viens tāds baloniņš") un tad, "personības briedums" iekš delfi.lv (Viedoklis un žults komentārīšos). Skaistā, bezrūpīgi nočalotā dzīve, komentēta un šērota albūmiņos noslēdzas ar trīs analogām smilšu saujām un mūžīgs pieminai.lv.

Viss ir aptverts, par visu padomāts, tikai pieslēdzies un spēlējies, galvenais, nedomā nemaz.