Es domāju, ka tad, kad pats vairs neesi bērns un vēl arī nav paša bērnu, ar "svētku sajūtu" sokas visgrūtāk un lai pieklājīgi izdotos pavadīt svētkus, nākas mazliet pastrādāt ar sevi.
Starpbērnībasposmā Ziemassvētku vakaru raksturo ne tik daudz minējumi, kas tieši būs iesaiņots un palikts zem egles, priekšlaicīga dāvanu okšķerēšana un uz kaut ko cerēšana, bet ražādas Rupes&Raizes (turpmāk -R&R): olu baltumu kulšana ar 4 plāksnēm želatīna virs kūpoša katla, paralēla piparkūku šaušana krāsnī un ārā no tās, kā arī eglītes rotāšana miltainām rokām. Kad svētku našķi beidzot ir ietūcīti automašīnā, R&R apdarītas, automašīna izrakta no kupenas, izlīgts miers ar savu tuvāko un sevi pašu, mazliet no šeptēšanās un R&R smeldz sprands un mēs braucam uz svētkiem un laimīgi izbraucot no Rīgas, ienāk tāds kā gandarījums pasirdī, kurš beidzot nomaina šeptiņu. Tas tiesa, dvēsles barība nenāk no katla, bet savāda pārpratuma pēc, tieši neliels turbosprints (paspēt, ietīt, pagūt, nopirkt, atrast, izstāvēt, pārnest, noslēpt) ir ZePieugušāKrismass un gara būšanas aizlien padziļāk un no aizkambara sasauktas, mierinājumā izlien tikai otrās dienas rītā.

Par ļoti lielu laimi, iekšējais gavilvētājs laužas ārā pats no sevis bez svētkiem, sarkanajām dienām, karogiem un saīsinātajām dienām iestādēs un ielīksmo par skaistu ainavu kopīgā braucienā, par saulainu sestdienu, par kopā prieku un visādām tādām lietām, kuras oficiālajos laikrāžos nedrukā.