jau septiņas šķirtības dienas nolauztas, vēl tikpat priekšā (tas ir apmēram 20 kafijas krūzītes, 12 zobpastas zirnīši, 5 vingrošanas, 3.5 paciņas biezpiena) un šitā, ar agrāk tik saldi apdziedāto un ne-ar-vienu nedalīto brīvību esmu apslāpusi kā krastā izmesta forele, asins dzīslās rit lēni, pasaule liekas blāva un kusla, jo labajā nevar padalīties pat ne ar klusēšanu.

tie raksti, kuros raksīts, ka nav labi cilvēkam būt vienam, tur gan nav samelots un atzīšu, ka biju dziļi iebridusi maldībā, slavēdama viendzīvi, tādas brīvības intrepretācijas vārdā nosauktu iespēju aiziet, atnākt, nepārnākt un nepienākt kā "personības izaugsmei piemērotāko". no tā perioda man ir kauns gan, kāda gan spītīgmuļķīte bijusi, arī labi, ka nogāju pa to avēniju līdz galam.

tāpēc vēl 7 dienas, 20 kafijas krūzītes, 12 zobpastas zirnīši, 5 vingrošanas un 3,5 biezpiena paciņas jānograuž vienai,
lai pēcāk zinātu būt par patīkamu ļaužu.