Pasmaidot
paliec nedienu
savu
rūķiem zem bārdas
sasildi dabā dvēseli
puķu un kameņu vārdos!
Pasmaidot
paslēp azotē
sauli....
Uzglezno sirdī
VARAVĪKSNI!

/K. Apškrūma/


Lūk, tāds ir viens no vakardienu noslēdzošajiem ierakstiņiem manā draugiemlv pobliskajā viesu grāmatā. Cienot statistiku, varu apliecināt draugiemlv un virtuālo nerealitāšu "inovāciju lagardismu",
jo no 249 indivīdiem, ar kuriem esmu "draugos", manu profilu apmeklēja 35* nacionālākā sociālā tīkla reģistrētie lietotāji,
viesu grāmatā tika svinīgi iegrebti 14 vēlējumi ar dažādām puķītēm un saulītēm vai augstāklasāmo dzejasrindu.

4 no sveicējiem (divas ir izglītības sistēmas darbinieces) vārda dienu raksta ar lielo V un publiskajā klāsterī vislabāk patīk iznesties dāmām, jo kungi, izņemot vienu, taču tas tikai apstiprina likumsakarības,
cītīgi rakstīja dažādas nepubliskas vēstules jubilārītei.
Formāts "viesu grāmata" ir īpaši populārs bijušajām skolotājām, attālām radiniecēm no zilāko ezeru novadiem un es iedomājos, ka viņas arī noteikti ir tās, kuras muzeju viesu grāmatās, iesietās drellī ar ādas maliņām, raksta kaligrāfiskā rokrakstā Braķu saimniecei: "Paldies par mūsu diženā lielgara, Blaumaņu Rūda latviskās dvēseles uzturēšanu", noteikti pieminot vārdu "mirkļi" un "noskaņas" un vēlējumu ierakstot pa diagonāli, izrotājot burtus tā mākslinieciskāk. Jo pati dvēsele pēc tāda estētiskā baudījuma spiež un aicina dzejā diet.


Atcerējos, dzimšanas dienā man bijusī skolasbiedrene uzdāvināja "bildīti albūmiņā"- tādas rozes miglā ar zelta lentām un kaķīšiem. visi rakstīja komentāriņos izmeklētus sveicienus vai lika vēl bildītes galerijiņās. Man bija ļoti grūti saņemties un izdzēst to visu, jo liekas, ka ezotērētākie varētu tajā saskatīt nepateicības, augstprātības un pārējos grēkus, kurus nemaz tik viegli (vadot seminārus skolotājiem par e-kursu veidošanu, piemēram) baltus nenomazgāt.

Diena noslēdzās ar 3 ļaudīm viegli malkojot vīnu pie Humberta,
no kuriem viens manas vārda dienas faktu nezināja, taču tas netraucēja pavadīt itin mierīgu, bet gaumīgu vakaru bez pārmērībām. Bet nedienu es tagad, kā vēlēts likšu rūķiem zem bārdas.

* Ar šo apstiprinu arī savas personīgās virtuālās popularitātes kritumu, jo kad biju kāda varoņa vārdiem runājot, "amatā un pie teikšanas"(c), tad sveicēju skaits bija ar kārtu lielāks, tieši proporcionāls atalgojuma vai citu interešu saņēmēju skaitam, kaut gan šāds nodrošinājums algas saņemšanai pie normālas biznesa prakses nebūt nav obligāts. Tie, kas nav zināmos "amatos un pie teikšanas", tie ātri gaist no vajadzīgo un ar virtuālpuķīti sveicamo cilvēciņu sarakstiņiem, jo tādi var ne ne mašīnu apturēt, ne govi izslaukt.