Ir 25. jūlijs, pats pīķis, vasara ir dulli skaista, svilina acī un atspiežoties pret atzveltni, mazliet berž jūras smiltis uz muguras. Vienpadsmitos vakarā vairs nevar lasīt pagalmā, tirgussieva jau otro sestdienu teica, ka "šīs ir pēdējās zemenītes, pēdējās, meitiņ, divlatipiecdesmit, nu labi, atdošu pa divi", bet gailenes aug zem sūnām, jo tur vismaz ir kaut kāds mitrums.
Es negribu tevi, novembri, nemaz nenāc uz manu pusi, palikšu kaut kur te, ar silto auksto ūdeni, absolūto mitrumu un uzsliesim nojumi vasarai no saldējuma kociņiem, piesēdi.