Es noskatījos šo  un palika pavisam slikti.

Aiz tam, ka kamēr mēs klusējam un būvējam sapņu pilis un/vai sakņu pagrabus, pavisam klusi, bet nenovēršami, tāds kā astoņkājis, kurš neprognozē futbola rezultātus un visticamāk, nedod sūdu par tiem (do not give a shit, aut.tulk) ir ieriktējies pašā plāniņa vidū, izvietojis paklausīgus zaldātiņus,  ēnainos kabinetos sakačājis runātmākas,  sadzinis argumentus un nohipnotizējis rāmi padevīgi dziedošo zociumu.

Pa kuru laiku tas notika, tik smalki un nostrādāti, mēmi visam piekrītot, gan propogandai, gan plastmasas eglēm, gan astotajiem martiem, gan ģimenes dienām; runājošām galvām TV kastēs un "neuzspiestiem viedokļiem RL" - klusējošā padevība,  gluži kā zeltenes izmisušais "nim mani!" un skat, vārtiņi noslēdzas, atslēga ir nolauzta un guberņa ir tuvāk, kā gribētos domāt. Vērtību, kā vecu bremžu kluču maiņa no "spēlējam demokrātus" uz "meklējam vadoni" pāris semestros;  tikpat strauji kā dažas nedēļas TV šovā, intervijas primātu dzīvei un skat, esi zvaigzne un līzingā paņem range roberi,  vai klišejiskie sitmdesmit RSS feedi un buķete karstvārdiņu un esi "web 2.0" eksperts, vai vēl un vēl un vēl.

Zenītā atripinājis kolektīvais tālāku interešu un mērķu trūkums, skaudība savienojumā ar nespēju sadarboties, mazohisma un spītības izkoptā tradīciju. Rodas sāpīgas bažas, ka Vonnegūta aprakstītie sūdi ventilatorā tomēr ne tuvu nav galā un IKP augšupeja un "pārkārtošanās" ir tikpat dekoratīva, kā "esam sasniegušu Rietumu pārticības līmeni" hipotekārās reibsmes laikmetā. Ja kāds pirms brīža teiktu, ka nepilnu 3 gadu laikā tiks nodzerta, norīta un norauta renštelē vārā, bet tomēr, demokrātijas tradīcija Latvijas valstī, es sauktu to par traku un zaimotāju. Bet te nu tas ir, "meitenes, šito tēmu neaiztiekam", čeka, bumba un nekāda rokenrola.

UPD: tas, kas satrauc mani pa īstam ir tas, ka nav nekāda diskusija, trokšņa par šo. nav arī nekāda cepiena. kā cīsiņi gāzes paciņā klusē tie, kuriem citreiz tikai pamet tēmu, sākot no "a tavs kaimiņš lielāku sētu uzcēla", "negodīga konkurence" vai "atņemam mazākajiem" un sāktos masu plosīšanās, petīcijas, iesaistītos kultūras darbinieki, reģioni, trīs viena īpašnieka godīgi konkurējošas/karojošas PR aģentūras sliktākajā gadījumā.

Jocīgi, ka nezvana neviens "trauksmes zvans". Mēmā dziesma, gluži kā no Sopotas 76. Fook.