Šaisdienās pārsteidzu pati sevi ar to, cik nīkulīgi jūtos sakarā ar to, ka dienas vadu labi asfaltētajā pilsētas centrā. Baložpelēkās krāsas svelme visapkārt, nočurātās vārtrūmes, dunoši deniņi un naudas-slavas-katram-sava-kokaīna izsalkušu reklāmas zpeciālistu tremors zāģē ausī kā nenoskaņota cītara. Gribas [bļe] meža zemenītes. To drošvien var saukt par Vecumu, attālums no iecienītākā kroga piekāpjas zaļai zālei zem pēdām un klusumam aiz loga. Ātri gan tas karuselis griežas, viens divi un skaties ss.lv sludinājumus, mēģinot samīt visas tās murdoņas lieliskās iespējas pret spirdzinošu pavēni ar vienu roku, bet ar otru, rūpīgi un stingrā gruntī būvē tiltus, lūkojot, lai laipas viens gals būtu pārnestajā sviestā/sierā, bet otrs- neierauj gaļasmašīnā par kotlešmasu.