и твоя голова всегда в ответе
за то куда сядет твой зад


visādas vecas romances ir atkauliņ cieņā un godā un galdā, aizviņdien sapnī klausījos nautilius pompilius un nevarēju sagaidīt, kad pamodīšos, lai to dzirdētu. Te dienas ir padevušās raibumā kā spāņu mozaīkflīzes, dažkārt melnbaltas un asiem stūriem, bet tad atkal iegadās maigākas pārejas jekurā nozīmē, taču ainu pavisam noteikti var saukt pat par interesantu. Mazliet bažī iespēja "iemīlēt" šo mazliet psiholdēliski destruktīvo formātu, i.e. nodoties Stockholmas sindromam un nadzīgi ciešot, pašnagloties, kaut gan, paldies fiziskajiem sociālajiem tīkliem, kuri liedz šo prieku, laipni un maigām rokām iesviezdami pavisam citā ezerā un saudzīgi ļaujot "atieties". Tie un sabiedrotie arī kādā ceļa posmā starp punktu, no kurienes izbraucu un to, uz kurieni devos, izkarinājuši caurspīdīgu PVC baneri ar luminiscējošu uzrakstu "viss notiek vienīgajā, pareizajā veidā" un mazliet tālāk, Augšlīgatnes augstākās liepas galā, piesēja sarkani brudierētu galdsedziņu kājceliņu, spodrrakstā "Tālāk gan tu pati" vai citvakar, rāmi smaidot, pagatavo pasaulē garšīgākos tomātu un gurķu salātus.

Turpmākai sadarbībai, dārgo providenc, ja drīkstētu izlūgties, iztiksim kādbrīd bez manifestēšanām un deklarēšanām, kreklu atstāsim nesaplēstu uz ambrazūrām un labu prātu tādos kā klusākos, dzidrākos un bezlozungu ūdeņos atspirgtu. Dari ar mani ko gribi, bet tikai galvā, galvā neaiztiec. Šušsšš, teica jūra, kad beidzot aizrāvās līdz Liepājas Metalurgam, šušss, velmētava un mertena krāsnis, tagad šušs. Tagad jūra un jūra daudz nerunā.


Automašiņā atradās (uzradās?) TheDoors diskis visā godībā un priekā; lepnības bastioni sadrupa, manā kosmētikas tārbiņā dominē a/s Dzintars, bet mūsu ledusskapī ir šis tas, nekas un sarkanie ikri. Bija tādas dienas, kad rikas bija plānas un tukšumā aizripoja pārējie krājumi, bet sarkanie kā Brigaderes soliņš Blaumaņa mežā stāvēja kraujas malā, līksmākai kāju kūļāšanai, veroties aizaugušajā džunglī, pie sevis nodungājot "...ir dzeivoušu meuižu laimeigi."