Patterns "busim uzmanigi ar velmem" protams, nepievilj. Es ljoti gribeju atpusties. Tad nu drusku ari apslimu, lai atputa nebutu tuksha. Un vel, radas, ka paradizes abolus grauzt megina aiziet mans macbook, shoreiz, nesledzoties iekshaa ne pa kam. Bet ko lai saku, atpusties es varu tagad.

jā, visi smieklīgie joki mēdz būt pa īstam smieklīgi tikai līdz vienam brīdim. nu, teiksim, leģendārais joks (par kura autoriem vai sourciem ir pieteikušies kādi 4 man zināmi cilvēki) par īstajiem vīriem, kuri netaisa bekapus. jociņš, vazin, nenosmieties.
bet kad tu, homo hipotekaris, esi apmēram 3x reizi 3 gados IESPĒJAMS pazaudējis noteiktu DAĻU no saviem datiem pat ne tikai datiem, no informācijas un darbiem; tad ir tā, ka pasmiet, formaspēc jau var, drīzāk ir kauns par savu stulbumiņu, t.s. cirslību un "uz-gan-tu-cerēji". man ir, man tiešām ir Sarkans ārējais disks un īsi pēc avārijas nr2. man bija arī rutīna- bekapot. Bet laika pali triecas straujāk, kā apjēgsme (taisīt to groku vai netaisīt?) ka tagad lūk, šo darbu porciju iekapsulēsim Sarkanajā un tā nu atkal ir viens strēķītis 1001010000 kombināciju pazudis lielajā, melnajā nekurienē.
Ik pa brīdim gan ābolēns saka, ka strādās un ka viss ir vietās, bet tikai slēdzas, nabadziņš laukā, kā palūdzu atzavērt nepieciešamo. Liet gaužas asariņas neērti, jo kas gan tas ir, mūžības priekšā, viss taču ir galvā un "es jau sen tev teicu." Turklāt, dzīva ir arī cerība, ka tā ir vienkārši baterijas vai lādētāja vaina. Kā jau katru pavasari.

Par tiem pāriem, kuri ir laimīgi un tāpēc vienādi, nē, tur es neko daudz nekomentēšu, klasiķiem jau viss ir pateicies un atliek vien, priecīgajos brīžos iekniebt augšstilbā, savukārt, mākoņainajās dienās turēt godā pai-mieriņa līniju.