Pēc kādas sirsnīgas sarunas sapratu, ka pat tad, ka instrumentālas problēmas dara savu netīkamo darbu (viegls nemiers, gremošanas traucējumi, raustās kreisais plakstiņš, redzes defekti tuvākās nākotnes zīmējumus gleznojot nevis rozā ar spīdumiņiem, bet pelēkbrūnīgos šatieros), tad šī veida problēmu risināšanai ir konkrēti rīki un metodes.
Daudz draņķīgāk, ja gļuki ir pašā sistēmā, tās arhitektūrā vai set-upā, nevis tikai settingos, vai kā teiktu mans HTC Hero, scenes.

Tātad, mīļo zeltzivtiņ, cibasdieviņ, kad būšu atkal turīga kā trollis, nopirkšu tev dzirdes aparātu, 30 centrimetrīgā tenisa joks mums visiem patika 4.klasē, tagadiņ tie smiekli tādi metāliski, bet then again, tās ir tikai instrumentālas nedienas. Turklāt, citējot, ceļš uz Lieldienu ved caur Golgātu, vazin un tai ziņā, melots nav nemaz un mans kuģis no šī kursa nav noklīdis.