Rīts bija augstas kupenas un klusums Pārdaugavā, tik ļoti klusums, ka šķita, kazi, bungādiņas plīsušas vai skaņas karte pārdegusi; mēmais kino ar līkiem večukiem un vecenītēm, kuri pieturās gaidīja septīto un dzenājot kādu no Pārdaugavas bankomātiem, lai e-talonu pagādtu un nonāktu Centrā. Bankomāti visi slēpās un kavēt vai nekavēt vairs nebija svarīgi, tāpēc bridu gar Kalnciemielas smukajām kocenēm, pār kupenām un risēm "kliedzošā klusmā", dzejotu jaunie dzejnieki un es vīpsnātu, bet tieši tā bija. kliedzošs klusums, ka es jums saku. man ļoti patīk šī ziema tieši no sniega bagātības viedokļa.

Tad nāca klaviatūras klaudzoņas un šurputurpu e-pasti, tad sāka sisties sirds un spirālēs vīties nervu gali un tad atkal taisnoties, bridu uz augstskolu pārlēkt pār pēdējo akadēmisko barjeru meistargrādam. Lēciens veiksmīgs, saņēmu 9 un tagad kādu brīdi, paldies, skolā neiešu. Kādu dienu vai tā.


Ir ļoti daudz prieka un neko arī vairāk uz šo brīdi negribās. Ā, nu sarkanvīnu, tik, cik knābītī paturēt, ne jau vairāk. Holē, hop.