Spēcīgs ir tas, kurš var izķerpīt periodu novembris-decembris, īpaši tādu, kāds servēts šogad, izķerpīt, neiedragājot pašcieņu un smaidu sejā Rīgā vai Latvijā visā.

Nupat jau tas prasa fizisku piepūli un padziļnātu elpošanu; "mīlestība ir nositošs spēks",kā burtiski dziedāja B. un tas īpaši attiecināms ir pret auseklīšiem asinīs divtūkstošdevītā gada rudenī, jo tā/šī mīla ir padevusies bez lielas pretmīlas, dzimtenīt, manu. Aizvakar vai kādā citā no dienām, kur gaisma tā arī neparādījās, es skaļi apsmējos drānu veikalā Zārah, kur salikti fotostudijās tapuši glancēti plakāti ar blāvām meitenēm pelēkos zīdos un drānas, kuras vēsta "šīsezonas aktuālais: Pelēkais!" un valdījos, lai tuvējā Elektronā nepaķertu dzeltenu, rozā un elektrozilu nitreni, pāris balonus ar zelta putekļiem un nenododotu pa tiem estētiski derdzīgajiem pelēkajiem kambodžā līmētajiem kostjūmiem, še jums mazliet dzīves, asinsrites.

Zinu, ka ar iekšējo raķešdegvielas krājumu pietiktu vēl līdz pirmajiem pumpuriem, bet tik vien, kā normālu gadalaiku pastellējiet, lūdzu, mīnus mazliet un sniegu, baltu, baltu, baltu un sauli, kā pagāšgad, sākot no janvāra, apmēram, pretējā gadījienā atliek sēri koklēt daugavmalas maliņā, garajiem vītolu zariem vējā šūpojoties un gleznot pelēkbrūnos- ilustrācijai iedomāties ceļa posmu Sērene- Jaunjelgava.

Jaunais viedtāltunis uzrāda saules esamību citās pasaules malās, varu vien apglāstīt Austrālijas, San Pedro De Marquis un citas laimīgās vietas, kur temperatūru rāda divciparu skaitļi un apstākļus: liels, dzeltens bumbulis. Glīti gan GUI dizaineriem ir padevies izkrāsot tieši lietu, miglu, pērkoņus un citus nelaikus, jo saulainajām vietām ir tikai un vienīgi dzeltena saule ar blūrētām maliņām.
Apmēram tieši tik maz arī vēl vajag. Pārējais, paldies, netrūkst.