Novembris ir, saprotams, sarkani baltā krāsā, arī ēdienkartē.
Kā krāšņs spangu vainags bija Svētku mielasts un pat labāko pikseļu vai baltāko objektīvu būtu par maz, lai to pienācīgi iemūžinātu, tāpēc tas gaišā piemiņā palicis, tāvakara mežacūkas gurns ar ceptiem kāļiem un pildītas olas un sautēti kāposti, pildīti ķiploki un sutināti burkāni, arī. Allažu ķimelis nākamajā dienā gan nākamajā dienā atgādināja par at-at-atturības balto ceļu un novirzēm no tā, bet kopumā tas bija nacionālā epikūrisma vakars, ar dziesmām, dejām, maltīti un fotoalbumiem.

Arī šovakar pēc teātra apmeklējuma tika formulēta vēlme - rupjmaizes kārtojums. Te un Tagad. Gribēts- darīts: tik liels un dižens, kā Svētkos tas nesanāca, jo trūka saldā krējuma, bet netrūka slinkuma, taču ātrām un prasmīgām rokām Tas kādā čechu kristala piālā uztapa jo drīzi un tikpat ātri, atzīsim, arī pazuda. Toties, šonovembr'ir atklāts vēl 1 Rīgas Melnā balzāma utilizācijas veids: bagātīgi salaistīt (vai sašļircināt) grauzdēto rupjmaizes, kardamona un kanēļa pulveri. (Pirmais veids ir iemalkot, pirms iet uz Lāčplēšdienas svecītēm).

Attēlā: priekštecis.