aizturēta izelpa car degunu un droši vien, neapzināti kunksti vai sņākoņa, klaudz klaviatūras taustiņi un klusināti plīkšķi ir to pastnieku zvani; ienākošās vēstules ir izsūtītas tālāk, ne mazāk gan arī atbildētas. jūs teiksiet, kas gan tas ir, izejošie sešdesmit vai simts epasti dienā, bet tam pūķim ir deviņas galvas, vienu nocērt, astoņas izaug vietā. un tas ir tā, kā spēlēt bumbiņstraumēs, svarīgi, lai tavā pusē nav aizķeres, lai visas iekrītošās ir aizmestas tālāk, jo tu esi bumbiņu pareizajās plūsmās sastūmējs, dažas gan jāpietur, bet ne visas, tu neesi vācējs-lasītājs nemaz, tu esi tālāklaidējs. jo kad biji vācējs-lasītājs un uzkrājis iepazinies ar burbuļu plīšanas savādo šķindoņu, kad dažas lauskas sagrieza dažas rokas, tapi gudrs (gudrāks) un vairs nelepojies ar to, ka domā sevi pasaules vidu, domā zinādams visu pasaules patiesību viens pats (jo, ja ne citādi, tev pieder tas smalkais domēns). solists sasodītais, bet tu aizvien gausi atzini, ka sen jau uzstājies milzu orķestrī un esi viens no 6 jardiem vai vismaz, viens no trejiem deviņu dzirnu malējiem. un beidzot tu zini, ka tikko, kā tavā pēdpriekšā izveidojas sastrēgums un saslēdzas zināmās, vecās un mūžīgās sasējējas: cēloņsakarības, kad sāk svīst plaukstas, ja ilgi šos uzkrājumus veido, tad atkal trūkst elpa un nāk izmisums, jo tām bumbiņām jāripo tālāk, tālāk, tālāk, uz priekšu, tāda ir viņu daba- pieskarties drīkst, bet pieturēt, savākt vai apturēt nevajag. griez tās visas pareizās straumēs un pakāpies vērot, kā plūst- tās bumbiņas tev nepieder, kas gan ir īpašumtiesības postburbuļu laikmetā, visi smejas. un tā tās dienas aizlido un naktis ir ciešas, no rīta čurkst omletes un daudz baznīcu ir pa ceļam. bet rīt būs laipas purvā un brīvības blēņas un tad vēl dažas šādas nedēļas un tad saule vai sniegs.