Esplanādē kādas krievu skolas 2 klase lēkāja pa batutiem. Pareizāk sakot, lēkāja gan tikai klases puikas, meitenes trinās gar malu, spiedzot "oi, ja ņiumeju! oi! strašno! oi, a u meņja jubka korotkaja!"

Gaiši ruds puika tikmēr uzsauc "a kto ņibuģ viģel, kak ja umeju?" un apmet mazliet neveiklu kūleni.
Meitenes spiedz, pārējie džeki mēģina citādus trikus, viens otru pārspējot.

Pēc gadiem piecpadsmit vai divdesmit, viņi brauks ar jaudīgām mašīnām, kāps kalnos, skries maratonus un sasvīduši bildēsies finišā vai varbūt, pabeigs savas gadiem rakstītās distertācijas par sev saistošu lietu. Viņas, joprojām gadalaikam nepiemēroti ģērbtas, pareizajā brīdī teiks "ooooo, varonīgi" vai sakniebs lūpas un klusi norādīs "try harder" un tikpat pareizā brīdī piešķirs vai iedvesmos kādu ikdienas varoņdarbu varonīgi uzveicamu. Dažas, varbūt arī pašas brauks ar jaudīgiem auto, skries kalnos un rakstīs un turēs spēku laipu līdzsvarā.


Bet varbūt, ka viss būs pavisam citādāk. Pasaule mainās un eita, zini, uz kuru pusi.