Vienu vakardienu- saulainu un apspīdētu mīlīgi lēnu dienu Bernātos, protams, ir jākompensē ar slapjām šodienām, jo nedrīkst aizmirst, ka visam ir garoziņas, ga-ro-ziņas.

Gluži tāpat, kā silti saulainajai un mīlīgi apspīdētajai dienai Bernātos, vakarpusē vajadzēja atrast atsvaru Liepājas centrālās slimnīcas traumpunktā, jo zem mana augšējā plakstņa bija ielavījies, kā vēlāk uzzināju- svešķermenis, kurš aktīvi gandēja savādās pusdienas zelta krēslos: vēlreiz atgādinot, ka visam ir jābūt līdzsvarā, līdz-svarā.
Grauzošās acs priekšā apetīte atkāpās un pēc nelielas pierunāšanas, Liepājas Brīvības iela bija aizvedusi uz Slimnīcas ielu. Tās galā rotājās ēka, kā milzīgs kuģis, kuru stila tīrības nolūkos varētu rotāt ar mirgojošiem neona sarkaniem krustiem, jo pilsētā ar norādēm uz miesas glābnīcu ir tā pieticīgi (jāseko iekšējai loģikai par pilsētu projektēšanas un razkladīšanas mākslu- protams, ka slimnīcas atrodas tā tuvāk lielajai maģistrālajai šosejai, neiebraucot pašā pilsētā- lai piepešas un spiestas vajadzības dēļ nebūtu jālīkumo pa šaurām, bruģētām ielām, apļiem vai tiltiem). Tumšajā ēkā [gaiļezers zoom - 75 %] dažviet dega gaismas, kas viesa cerību, ka pār B. Rozentāles lūpām dvestās reformas šeit vēl nav ieklīdušas un vismaz kāds akušieris vai sanitārs baltā uzsvārcī, kurš ieteiktu aptīt tumšu diegu, ļauno spēku atbaidīšanai, atrastos. Laipnas māsiņas, kuras atrāvu no darba sludinājumu lasīšanas iekš TVnet, iedrošināja mani doties uz traumpunktu, pēc īsas iepazīšanās uz brūniem, izsēdētiem dermantīna sēdekļiem (ražotiem apmēram 73 gadā) par manas ierašanās mērķiem un nolūkiem, tiku Pavadīta uz Zāli. Feldšere ieslēdza lielās, spožās lustras tieši acī, meklējot noslēpto grauzēju, kuram uzgāza virsū labi daudz mierlaiku likvīda un pēc laika un vēl pāris gaismas un pincešu darbībām tiku pie slēdziena: "neko vairāk es jums tur neredzu" un sīkā manipulācija bija cauri. Vēl mazliet pilienu, lignīna kvadrātiņa un otra māsiņa mani jau gaidīja koridorā, ar uzrakstītu kvīti par Ls 5. Trīspadsmit minūtes, no kurām piecas veltītas fiziskajam kontaktam ar "pacienta traumu", pārējās- birokrātijai (2 cilvēku process) un pirmā medicīniskā palīdzība bija saņemta, par ko paldies un saules mūžu.

Bet līdz tam mēs lecām milzīgos viļņos, kritām gar zemi zem tiem un nirām tiem cauri, jūra bija silta, mājas kaķi noēdušies lepni un tumīgi kā roņi, bet brūnā suņa purns bija neviļus iebraucis zirnekļu tīklos. Vēl, kādas novadpētniecības tradīcijas ietvaros, tika apmeklēti kapi, stundām saulē lasīti rīgaslaiki un klubi un laiskots no paša sestdienas rīta agruma vai piektdienas vēluma, kā nu uz to paskatās. Tādas laimīgas ir dienas palikušas, jā gan.