Tādās dienās, kā vakar,  kad visi, talāros, ar kapucēm pie rokas un cepurēm ar pušķi vēl labajā pusē, vairākkārt izmēģinājuši svinīgo ceļos klupšanas un celšanās rituālu, nosimulējuši roku spiešanu academia (pareizajā secībā), beidzot devāmies uz aulu- tādas dienas ir svinīguma un pacilātības pilnas.   Aulā mūs kā jērus ieveda gani savos samta ķitelīšos un skanēja Silavas valsis jazz edition un pretī zibspuldzes zibināja tuvinieku pūļi: ak,  šīs digitālās konservēšanas laikmets, droši vien, kāda omīte twioteroja, bet mēs ik pa brīžam valdījām te nodevīgos smieklus, te vēlmi sviest cepures gaisā, jo treji runātāji 2 valodās pieminēja "šībrīža krīzi" un visādiīgi citādīgi sēja klāt sēru lentas pie mūsu prieka pušķiem.  Pēcāk, ejot nodot valsts īpašumu- talāri- pāris cepures metienus gan izpildīju, taču  to vēroja mazs un uzticams liecinieku pulks, kopējo cepurmešanu nolēmām atstāt ziemai, kā visu, kas šobrīd netika paveikts, atstājam uz "ziemu", iekonservējam vēlākam.  Pēc tam bija te karsti, te auksti, te mākoņi, te saule, ģimene un pārējie piederīgie, saldējuma kokteiļi un mulsums, ko ar to visu tagad iesākt- jo studiju process bija straujš: divi ziemas un skat, skolas zīmogs pelēkā plastikātā liecina, ka esmu meistars un ja būtu viduslaiki un ja es būtu sauktais un aicinātais vīrs viduslaikos, tad varētu pulcēt un uzrunāt citus. Bet tagadiņ nāksies vien kapāt uz priekšu.

Baļļuks izdevās makten līksms, virpuļojām un svinējām,  iznesāmies un izpildījāmies, par ko liecina smagi sāpošās kājas šodien un savādais gudrums, kurš ne vien zāli lejup māc,  bet  tādu kā lēnu gurdenumu salējis ķermenī. Zudusi dzertgriba (remdētas ir slāpes?) un dzertspēja, mocījos ar vīna pudeli, šodien mokos ar ūdeni un marinētiem gurķiem, kā arī,  nespēju rīkoties loģiski un racionāli.  Taču no ballītes mani gādīgi nocēla un aizbūra uz Mangaļsalas molu, kur no iepriekšējām apmeklējuma sesijām atceros nekaunīgi izsalkušus odus, bet šonakt  alkatīgās odu mātītes saldi šņāca, sargājot bunkurus un geokešus, ij neredzēja, kā diena nakti uzvarēja un kā vienā malā mēģināja satumst, bet otrā jau bija gaišs, kā Daugavas viļņi  mēģina aizlauzties pie jūras viļņiem, kā  ūdeņu darbs nezin naktis un dienas un svētkus-  loči ved ostā kuģus;  kā gulbji gulēja mūsu ceļā pirms bākas un vērojot viņu zemspārnu miegu, negribējās gulošos tramdīt: tie abi, garos kaklus zem spārna paslēpuši izskatījās tik maigi iemiguši, ka nekādā gadījumā gulbjus tramdīt negribējās, lai līdz mola galam aizietu, līdz bākas gaismai. Pēcāk gan nelūgta kā greenpeace aktīviste,  manā reibušajā prātā atausa doma, ka mājas pēļi darināti no pīļu dūnām, tā vismaz vēsta mārketinga informācija, bet šo domu es ar kaut ko  norairēju (barības ķēde/tā viš i/ vai kaut ko tikpat universālu) un tad izrādījās, ka visapkārt un visriņķī kurkst vardes (arī par vardēm un varžu kājiņām es atcerējos vienu karikatūru, bet arī to es noairēju, lai nenomāc baudījumu ar mūžzaļo sadursmi iekš humānas dabas jautājumiem)  un ir sākusies vasara, šeit un tagad, papildus krāšņota ar gulbjiem,  ūdeņiem, vardēm, smiltīm kurpēs  un to visu.

Gādīgās aizburšanas rezultātā  drīz vien atkritu savos pēļos,  kuros pamodos ar  izteiktām fiziska rakstura slāpēm (sarkanvīns, protams) un neskaidru sapni par to, kā tiek glābts Maija parks Cēsīs no nacionāla mēroga architektoniska kauna.  Un tad jau atkal lēni iestājās šodiena, vēl viens stāsts uz vēl citas lapas, bet kā jau šur-tur, zinātniski pētīts, ka tad, kad atrodi sevi laimīgu esam, tad cibai īsti nav ko sacīt. Ko, paties, paties, katram, ikvienam un sev, saulei griežoties, novēlu. Brīnišķo iespēju paklusēt.