Deviņi komisijas locekļi pēc sešām stundām divpadsmit minūtēs klausīsies manā vienpadsmit slaidu šovā par pārdomām pēc simtdivpadsmit lappušu uzrakstīšanas, katrs uzdos vienu jautājumu, diespalīgs, kaut man būtu viena atbilde katram no viņiem;
divpadsmit minūtes droši vien, svīdīs abas manas plaukstas, pulss plēsīs krūškurvi, sabijušamies truša (vai no dobuma izkrituša vāverēna, let's face akota krāsojums) glābējsalmiņa meklējamais skatiens vērsies tajos deviņu acu pāros kaut gan, par dažām tur būtu jāprēcas, nevis jābīstās, bet varbūt, ka uz tobrīdi man vairs drudža nebūs; jo mūžības kontekstā, tas protams, ir tikai divpadsmit minūtes paugstināta pulsa un centieni nenokrist žonglējot ar pendelēm uz virves, šķērsoti aerobie sliekšņi, lai arī, nav tā, ka ne nebūtu treniņa, bet tomēr, ik reizi visi public speech ir kaut kas jauns, mēģinot šķērsot to plato Fail or Pass līniju, pārpelst Rubikonas ielejas.

Divdesmit minūtes kauna un grāds uz mūžu, va'ne.