Pēc laika, kas pavadīts gan komunikatīvi, gan fiziski ierobežotā telpā ("ārā izejot" vien pie 2 veidu vajadzēšanām: sports un mazliet darbs, bet sēžot un kaļot) joprojām nevaru aprast ar sajūtu, ka nu Lielais Darbs ir padarīts un ja neskaita vēl vienu jaunnedēļas mācībmaratonu, tad pasaule ir atvērta, varu atgriezties, varu iet uz priekšu, kā un kur vēlos- vairs nav piekaluma darbagalda ozolkokam un mājām.
Taču kā zināmais Līgatnes lūsis, kurš savā voljērā iestaigājis precīzi atstrādāto taku un noslīpējis stūra akmeni, es piepeši atrodu sevi vairs nespējot aiziet tā tālāk no būrīša: jau divas stundas 'taisos' uz Pedvāli, nupat pieķēru sevi (!!!) tik solīdā argumentācijā, ka "tur ārā būs auksti". Labi, ka sasmējos pati par šo.

Reiz, (sensenos laikos, kad TV vēl raidīja SECAM kodējumā, kad pieprasījums vēl bija lielāks, kā piedāvājums, kad centrālie laikraksti iznāca Lielajā Formātā) Jāņkalnei bija raidījums par cilvēkiem, kuri nav bijuši Rīgā vairāk, kā 20 gadus un atceros, ka kāda kundzīte no Valmieras teica, ka viņa vienkārši _nevarot_ aizbraukt tālāk, kā Valmieras baznīcas gailis redzot: cik reižu neesot sataisījusies, lai uz Rīgu brauktu, bet tikko, kā izbrauc no Valmieras, tā sāpot galva, reiboņi, tirpstot, utt.
Kazi, lūk arī atbilde par to, ka ir pasaulē skrējējsprīdīši, dulldaukas un ir ķirmī uz vietas grauzēji.

Un, tas, ko varētu observēt manā virtuvē šobrīd, ir prakses, piepeši aizmirsts iemaņu trūkums vai grūtības, pavadītas ar liegu nevēlēšanos (slinkums soft edition) atgriezties normālajā agregātsāvoklī. Bet tā vis nevarēs, nebūs te nekāda sēņošana savā cellītē. No putekļiem laukā, no dūmiem!