Ir finiša taisne manai māgisterrakstīšanai un pastarp milzu nogurumam, jau ir iestājies arī autpilots, visādas maņas (piemēram, izsalkums) ir kļuvušas liekas, izpildos gluži robotizēti, nevis pēc izjūtas, bet mehāniski: rakstu, dzeru tēju, ik pa brīdim ieleju ūdeni glāzē, aizeju līdz virtuvei, izstaipos, ap pēcpusdienas vidu kaut ko tomēr savīkšķu apēdamu- vakar piemēram, nebija pacietības sagaidīt, kad uzvārīsies puķāposti, ķeksēju tos laukā krietnā al dente stadijā, aizvakar bija al dente rīsulājs. (Šito man atgādiniet, kad mēģinu šņākt indīgas piezīmes krogobārosrestorānos).

Eju gulēt ap puspieciem: tad jau ir skaisti gaišs, viena no glītākajām zilajām krāsām un žēluma/gurduma vietā, pārņem milzu prieks par rītausmu. Grūti gan ir pirmās stundas pēc īsmiega, pamošanās- ir sajūta, ka uz acīm ir plēves un ļoti lēni ielādējas personīgā operētājsistēma, nesaprotu, kas tie par atgādinājumiem manā tālrunī- pārlikt SWE JUN, piemēram vai LNRG (that means, samaksā par elektrību, paranoiķe, nav gan skaidrs, kāpēc mēneša vidū). Bet, toties, īsajās naktīs dīžejs Pionieris svaidās ar glīšu muzziku, kura uzrauj tādas kā sirdsskaidrības, domasšķīstības stīgas, tās atbalsojas ik šķiedrā- ir pavēries drusku cits emociju leņķis, jo šāds režīms labi norauj filtrus, prāta kontroles iespēju- tā koncentrējas uz monitoru; uz skaņām reaģē citi centri un tā tu cilvēks, visādi viltīgais un aizlokanais, esi pieķerts acītē, bliukt: spoža, tīra gaisma un kas norauj zvīņas un pavelk uz pat ne nostaļģiju, bet visai rūpīgi noslēgtajiem kambarīšiem, aiz kuriem nav nekā cita, kā vienkāršs skaistums_parastais_nefiltrētais. (citreiz sastopams, piemēram, miglainā augusta rītā iebraucot Krāslavā, pāri Daugavai, utmldz.).

Lai nu vai kā, šī stāvokļa nenoliedzamais skaistums ir arī tajā, ka tas viss (jātic) drīz būs beidzies, kazi, ar kaut kādu rezultātu un secinājumu sadaļu. Bet vēl daži rīti pienāks apskatīti, viuu, viiiu, dodDieviņkalnākāptinenokalnalejiņāi.