Zirnekļu radinieki bija aizauduši tīmekli pāri visam pagalmam, tādu kā batutu saviem medījumiem no augšas, tādu kā siltumnīcu apakšniecēm sliekām; drīz vien bijām jau iestaigājuši takas tīklos; tad naktī nebeidza pūgot putni un šņākt jūra, caur logu, ārā sēžot skatījos arī hokeju un tad nāca mēness virs jūras, gulētejot iezīmēja ceļu no pirkstgaliem līdz spoži melnajai pamalei. Šorīt aizgāju paskriet un atklāju peldsezonu, ja tā var nosaukt bezelpas, pēdas krampī raujošo ieskrējienu ar iekliegšanos un nekavējošu sprukšanu laukā no ūdens.

Rādās, ka cilpainajā atpakaļbraucienā caur Limbažiem un gar visiem ezeriem, esmu pieķērusi sauli vaigos un vienlaikus patīkamu atslābumu. Pavisam skaidri atcerējos, kā tas bija, tur, ārā, kad ir vasara, kad ir silts un liekas, ka simtiem vēl šitādu saulainu rītu būs, viens par otru labāki un viens pēc otra, secīgi. Tie krāsies kaudzēs kā analogās bildes un pat dienās, kad krāsas, nianses maķenīt pablāvēs: vispirms sarkanais, tad zaļie, tās tomēr nebūs zaudējušas nekā no šībrīža kaloritātes.