Kaut kur pa acu galam manīju purpināšanu par to, vai uzvara hokejā ir nacionāla līmeņa sasniegums, vai tam ir kāds sakars ar latvisko identitāti (šos jautājumus- pie Oj.Kalniņa) un vai par to ir jāpriecājas, vai jākaunās un kaunējoties jāiegremdējas absinta mucā.

Lielā mērā, tas ir mūžīgais stāsts, vai pamanīšanas un atzīmēšanas vērtas ir dažādas ikdienas sīklietas: atrast pārpildītā ielā stāvvietu, pamanīt saplaukušu ķirsi iekšpagalmā, saņemties un aiziet no rīta uz baseinu, saņemt negaidītu honorāru par sīku darbeli no nezināma uzņēmuma, vai priecāties drīkst tikai par milzu notikumiem: ne mazākiem, kā Nobelis, atomstacija, S&P AAA reitings, dzintara pavedieni, mildronāts vai "Kūlhāss projektē Rīgā", attiecīgi, arī pretī saņemot to pašu: tevi pamanīs/uzslavēs/atzīs vien tad, kad izraksi lielāko dimantu. Jo mazāk atnes tikai nožēojami lūzeri.

Cilvēkam, sastāvošam no ūdens, asinīm, muskuļiem, kauliem un veiksmīgākajiem savas sugas pārstāvjiem- arī kādas kripatas entelekta, konstrukcija paģēr sevi kaut kā savākt, kačāt, cienīgi pret sevi un citiem nodrošināt savas personas pārvietošanos mūsu visu koplietošanas telpā on ze globe. Un tieši mazo lietu prieks, ieskaitot hokeja spēles, šorttrekistu vai pat dambretistu uzvaras arī kačā to pašu optimisma vai mazā prieka muskuli, centru. Jo var gruzīties par esmes būsmi laikmetu griežos, "kād' jēg;" indiešu bērniņiem, var nīst visu, kas sarkanibaltisarkans vai latviski runājošs, bet līdzīgi, kā elpot un ēst, prieku gribas, atzinību, personīgo, nelielos, bet veselīgos daudzumos. Sīkprieks par notikumiem "savā domēnā" silda un iedvesmo, lai kādi tie būtu 'mūžības priekšā'.

Vienādiņ, skaists ir uzplaukušais ķirsis, X stāsts par sava mazā uzņēmuma pārdošanu lielajam, arī, par hokejistiem.
Un visiem zināmā spēle bija spraiga un eleganta: viņiem tas ir darbs, kuru paveica godam un tas vien ir skaisti.
Ar dzīvesjēgu tam ir ikurāt nekāds sakars. Prieks vulgaris un tagad atpakaļ pie arkliem, lemešiem un tīrumiem.


*Bija reiz virsraksts "Dienā", par godu faktam, ka "A Plus& Schurmann Architekten" projektēja olimpisko spēļu riteņbraukšanas halli. Un veselīgais smīns dažiem labiem bija par to, ka latvieši gan tur vairāk pa ģimenes līniju bija iekļuvuši. Taču skan labi.