Vienādiņ, nekas jau nav mainījies kopš kādas dienas kādā jūnijā, kad zilzaļlillā salūti pieezeru piekalnēs pierē un aiz pieres uzrakstīja to, ka jāuzmanās ar visu, ko ievēlies, jo to arī saņemsi. Nupat nejauši esmu izcēlusi vēl vienu stipendiju, kaut pēc tām, teju ar pieri sienā, sakostiem zobiem un ilustrējamu izteiksmi "mērķtiecība", "būt vai nebūt" līmenī plēsos sen atpakaļ un šobrīd drīzāk biju pieklājīga un neatteicu piedāvājumam, neliekot uz to nekādas cerības.
Un re.
Atskrēja. Pati. Patīkams un negaidīts pārsteigums.

Vispār, tā "cerību likšana uz" it visu sačakarē; sevišķi ja kādā nejaušā brīdī pagadās tā, ka tu esi tas, uz kuru liek šādas vai tādas cerības, "ar kuru rēķinās" pirms tam piemirsot pajautāt, vai pasažieris tieši šodien vēlas bliezt reisā "saulainā tuve" kopā ar puskurlajiem burundukiem vecajā kabrioletā no klints. Nē, paldies, pasažieris neizjūt tādu vēlmi un lūdzu, jūsu klintis atrodas tur, pa kreisi, laimīgu ceļu, bučiņazz. Jo "katram savs" ir personīgās satversmes pantu augšgalā, tūdaļ aiz brīvības rīkoties pēc ieskatiem , tos nepaskaidrot un par to palikt nesodītam, kā arī, tiesībām pārdomāt.


Veselīgāka stāvokļa par liegu pofigismu un bezprasījumu aka "no strings attached" (o, pareizi, Depeši Rīgā, maijā!) laikam nav, jo tad viss ņem un izpildās pat neprasīti un personīgajam morālgarīgkomfortam tīkamāk, kā citkārt zinātnē un laboratorijas apstākļos pētītajos gadījumos ar mīļuma izdzīšanu ar pannas palīdzību.
Tikai prakses zaļais grābekļkoks uzrāda, ka šī samērā caurspīdīgā un skaistā atziņa mēdz pamest apziņu, kazi, pienaglot kaut kā...