Gaidot Dienas Ēdienu (kas bija, paldies, ne pārāk izdevies) īsināju laiku un iepazinos ar žurnāla Santa pērnajiem nr.

Un "eurēka, lapas pašas atšķīra" rakstu ar nosaukumu "Beigto lapsu tēlojot". Neslēpjot savas simpātijas pret lapsām kā zvēriem un [veselīgu] lapsismu kā īpašību, ņēmu burtus un lasīju tos nost.

Raksts nebija vis par rudajiem zvēriņiem, bet par Ārkārtīgi Problemātisko situāciju (varu to apstiprināt, mana draudze, TAS paties paties ne vienmēr nāk viegli) ko iesākt Gadījumos, kad simpatizē lūk, konkrētais džentlmenis, bet nav formāla uc. pamata ar tā ņemt un iepazīties.

Raksta mērķis bija aicināt saņemt drosmi un tā arī pateikt, ka lūk, ir radušās simpātijas un tā, plusmīnus un tad vērot un sajust reakciju. Tas, īss satura astāsts.

Taču ap šo laiku jau bija atnests mans Dienas Ēdiens, bet es turpināju lasīt un uzrāvos uz teksta, ka Pirmajā Patikas Izpaušanas reizē, svarīgi ir izvēlēties apģērbu, kurš akcentē kājas (lai radītu apjukumu publikā, viens Eksperts bija sabotieris-diversants, viņš ieteica, es citēju "eksponēt krūtis, ja tās ir").
Nākamais redakcionālais padoms bija daudz satriecošāks un ja godīgi, es joprojām domāju par to.
Tas skanēja, lūk tā: un uz nākamo randiņu, kurš jums noteikti būs romantisks, paņem rokassomiņā skuvekli, jo Viņš novērtēs tavas gludās kājas.

Priekškars.

Nosmakt ar rīsiem un vistu man nešķita jauka izvēle, steigšus dzēšot saistības ar krogu, aizspurdzu savās gaitās.
Lūk.

2009. gads, žurnāls Santa, februāra nr., tirāža (nominālā) 28 000 eks, cena Ls 1.50 (?).
Redakcijā strādā itin kā graduēti ļaudis, kuri kā vēstīts mājaslapā "Žurnāls SANTA ir savas lasītājas spoguļattēls – tas mainās un attīstās līdzi laikam, sabiedrībai, sievietes praktiskajai un iekšējai dzīvei. "


Patiesi vēlētos uzsaukt 3gab. Margaritas jebkurā no pilsētas bāriem tā raksta autorei, jo kā mērķauditorijas pārstāvei, man ir 2 jautājumi un 1 komentārs. Ja autore raksta/lasa cibā- droši, es neesmu bīstama, ir derīga med. izziņa un liecinieki. :)

P.S. Un šo es nerakstu ar pārākumu par to, kā uz mani neattiecas Problēma (?), vai abonēju Rīgas Laiku, uzkožu VanGoga saulespuķes un vingroju pie Stravinska, bet drīzāk ar dziļu nožēlu un tādu atsvešinātības no 28 000 eks. realitātes (kurā meitenes nēsā skuvekļus somiņās?) sajūtu, gaismasgadi vienā brīdī ir iebliezuši pa vidu un "there is no us."

P.P.S. Čau, Božena, Čau, V-mah: varbūt, laiks īstenot plānu par Publikāciju sēriju. Brīvdienu bezceļvedi, piemēram. Mēdiju, vietņu un plakņu nu netrūkst.