Es kādreiz nikni teicu (vai vismaz domāju, ka gribu pateikt) savam fizkultūras skolotājam, ka nekad mūžā man tas viņa sports nebūs vajadzīgs, tas tikai stulbiem lošiem, kuriem trūkst entelekta. Ir 2009. gads, apmēram 15 gadi pēc dumpja sākuma un teju ne dienu bez fizikalī fit dziesmiņas.

Vēl es lietišķajos kaut kad noteikti padomāju vai visticamāk, ka iedzimtā tiešuma vadīta, arī noteikti pavēstīju, ka nekad mūžā man tie jūsu pelēkie kvadrāti, līniju ritmi, velces un planšetes arī nebūs vairs vajadzīgi. Un uzkariet savas dreļļu vai Vecozola kluseņu kopijas uz nagas. Tas, ka šobrīd dažiem designeriem stāstu par spektru, paleti vai nuanci un kompozīcijas uzsvaru, lai iegūtu jēdzīgus dizainus tam "sasodītajam internētam", ir žanrā, labvakar, stirniņ.

Padre noteikti ir skaidri dzirdējis manus pārliecinātos atkliedzienus, ka ejiet d.-t ar savu matemātiku, tikai (sportiski) loši, glūņi un sausiņi rēķina. Es zīmēšu, rakstīšu un audīšu un vīterošu. Lai pieklust vēstures annāles, kurš man aizdeva savas matemātikas grāmatas un kuram te jākārto Corp.Finance eksāmens un nākas iemīlēt skaitļu pasauli.

Ā, nemācīšanās Latvijas Universitātē un RTU (tur taču tikai loši, sausiņi, nūģi un žurnālistes), nekādā gadījumā nedraudzēšanās ar X (losis), Y (ņūģis), Z (sausiņš); ilgstoša ņirgāšanās/zobgalības par inženierdomāšanu, kompūteristiem un iuristiem, arī tajās akās ir piešpļauts un neko, garšīga dzeršana rītos un vakaros, ziemās un vasarās,
ko es iesāktu bez saviem grābeklīšiem un aciņām.


Ko jūs nekad, nekad nedarīsiet un neesat darījuši?