Vispār parasti es esmu diezgan savāktīga un nemēdzu izkaisīt savas mantas un rīkus, bet reizumis zvaigznes nostājas neērtās pozās, planētas sašūpojas un man šķiet, ka es spētu pazaudēt pati savu labo kāju, ne vien tādus sīkumus kā atslēgas vai mobilo tālruni utt.  Šis atsākās pērnnedēļ, kad kaut kur mistiski pazuda mana mazā sporta kosmētikas soma vai kā lai to nosauc: smuka, maza somiņa, kurā iekšā ir Nekārtība un piemēram, peldcepure  un peldbrilles.  Tā pazuda trešdienas vakarā, pēc sauszemes treniņa, bet kad nākamajā rītā es metos peldēt, tad par lielu skādi sev atklāju, ja Nav ne briļļu, ne cepures.  Brilles aizņēmos no baseina treneriem, cepurei,  izrādās, līdzi bija  pērnā dublikāte un no citām jkdzēm dušā izmangoju šampūnu. Ne mazāk mistiski,  somiņa atradās ar nedēļas intervālu tajā pat sauzemes sporta klubā, kur pirmdien visi to teicās neesam redzējuši.  Taču, šodien uzvaras gājienā devās zeķes: tās pazuda līdz ar galiem un neatradās nekur- pārmeklēju skapīti, visas kabatas un kabatiņas, līdz padevusies, ievilku basas kājas zābakos, lai pārbauktu mājās un devos tālāk savās dienas gaitās. Liels bija mans pārsteigums, kad meklējot džinseņu kabatā šņupdrāniņu (paldies Jumim, Kārtai un Ķērstai, ka tas negadījās pobliskā vietā), tā bija pārvērtusies par mistiski pazudušajām zeķēm. Ahhaha, cik smieklīgi, vai ne- eju pa Dzirnavielu un izvelku Zeķi no kabatas. Ne-no-rēkties!  Dienas garnīrs sekoja,  pieceļoties pēc kādas sapulces un konstatējot, ka krekla piedurknei pa vertikāli ir izdevies saplīst, kaut nekādas darbības ar sasprindzinātiem bicepsiem netika veiktas, vien sarunu procedūras_parastās.   Lieki piebilst, ka dienas atlikušo daļu es pavadīju paaugstinātas pašmobilizācijas režīmā, jo nepameta sajūta,  ka no dažiem kaktiem uzglūn kaut kādas fejas'n'rūķīši, kuri varētu izspert taustiņus no klaviatūras, ja es pazaudēšu modrību.