To pat var saukt par zināmu gandarījumu,  brīži, kad pieļauj kādu kļūdu, labi  zinot- tā ir kļūda un tagad ir brīvais kritiens un nav nekādu iespēju atsaukt pateikto, atsacīties no vārdiem vai paraksta, apēst darbus vai citādi likvidēt sekas, jo cēlonis esi tu pats. Acu priekšā noslīd epileptiķiem nedraudzīgās krāsās 
plīvojošs karogs ar uzrakstu "FAIL FAIL FAIL"  un īpaši palēninātā kadrējumā izslīd jau šīs pašas plates iepriekšējie atskaņojumi, strauji izlaižas šasijas un salonā izslēdzas gaisma, lai saskare ar cietzemi tomēr būtu pēc iespējas maigāka.    Dīgtspējīgās nezāļsēklas kā uz delnas savā rožu dobē.

Tiesa gan,  uzreizi sakārtojas horizonts un, ātri iegaumējot un nostiprinot pārliecību, ka šī etīde bija no lieka,  var  droši turpināt no vietas, kur ceļa galā bija jau zināmā dūksna. Sevišķi labi šādos gadījumos glābj stunda Ļubas pārraudzībā ar  aerobajiem 130-160 sirdspukstiem minūtē, pēc tās atkal  upes  rāmi plūst uz jūrām, vien Davosā šogad šampanieša vietā- baltvīns, tomēr saule riet Rietumos, kaut gan, pasaules labākais golferis ir melnādainais.

Vienīgi, grūti sev tā pavisam godīgi atbildēt,  kāpēc gan vajadzēja to līknes dinamiku ar nošļūcienu un atkaluzrāpšanos, nevis mierīgi turpināt, kā iesākts. Zinātniska interese? "Kas lācītim vēderā?" Kas būs, ja pamēģinās otrādi?