Šis ir bijis ļoti iekšējs gads.

Esmu drusku mazāk ceļojusi, bet ir papildinājies tuvļaužu un paziņu loks, esmu izbeigusi vienu ēru un rīcības modeli, divreiz atstājusi darbu; laikam daudz lūdzu, jo man tapa daudz dots, ir bijušas neskaitāmi brīžie, kuros man nav bijis ko teikt- aiz brīnumiem, neaprakstāmības. Un pavisam noteikti, ir 5 spožas bildes, kuras paliek šīgada filmā un kurām ir šīgada ražas garša.


Februāris Soldenā: palēnām sarūkošais ledājs, bezdomu nedēļa ar tikai un vienīgi fizisko dimensiju. Labi sadzija slāpējošais sāpētājs.


Jūlija rīts Daugavas lokos: pēc tam, kad bija pārpeldēta Daugava, palēnām iekrāsojas lēni svīstošā gaisma virs miglainajām pļavām. Absolūts pastelis, gandarījums un pilnīgs bezspēks; nekādu iekšējo rezervju- visas atstātas distancē un palikusi vairs tikai čaula no sevis.


Augustam ar gubu mākoņiem, mazliet gruzdošo pļavu smaržu pieder kāpuma sākums: es atgriezos no izcila pasākuma, kurš iezīmēja teikuma priekšmetus un pieturzīmes. Kāds loks ar to pavisam ir loģiski, skaidri un eleganti noslēdzies. Tā bija pēdējā augusta diena, absolūta laimes un sirdskaidrības kvintesence, leknas debesis pāri sudrabainai šosejai un pilnīgs serenity. Iegūts virziens, kurā doties. Un arī- kāpēc.


Oktobris. Enerģijas un spēku sprādziens Frankfurtē: smalki tērpti virpuļojam, orbīta ir absolūta un tam visam nav nekādas saiknes ar realitāti- visi trīs esam viens un katrs viens ir trīs: skaidri savijas kopējais un individuālais, vārds "vienoti" ir bilde un fakts, mērķi un iespējamo jaudu sociālā bīstamība: plūstam no kuģa uz kuģi, mutuļo vīns, visi ir apskurbuši aiz idejas, laimes un procesa- ratiņi, ar kuriem viens otru vizinam gar Mainu, beigās tiek iemesti upē, pēc brīža, klusas mazpilsētas naksnīgo mieru iztraucē līksmi smiekli un mēģinājumi iekļūt aizslēgtās durvīs caur otro stāvu, joprojām kaklasaitēs un zīda svārkos.


Tad nāca novembris. Skaists un maigs tas atnāca- viegli krampji ceļgalos uz šaurās laipas pāri straujai un tumšai Lielupei, pussala Kuršu kāpās, ļoti spoži balts pilnmēness virs galvām Liepājas karaostas tālākajā cietoksnī. Ļoti akcentus saliekoša gada nogale.


Paldies visiem un katram vienam, kas ir darījuši to iespējamu,
paldies visiem ceļiem, neceļiem, bezceļiem un malduguņiem arī.

"Nothing else matters."

Šis toreiz bija vairāk kā joks.
Taču rezultāts izdevās nejauši, bet tieši tā. Un kas vēl jo tīkamāk- sanāk, ka puse no balvas pienākas man pašai.  Spēlējoties sanāk vislabāk- kurš gan to tagad noliegs, va zin. (kas noliegs, tas dabūs pa savu rižo purniņu).