Pēdējā laikā esmu ntās reizes kaut ko sākusi te klabināt, bet tad izveidojusi vienādojumu ctrl+a ctrl+x veidolā un atstājusi neierakstītu neko.

J. pusaudža neapgāžamajā intonācijā teiktu " jo kād' t' jēēēēga?", pat Burdjē kungam uz to nebūtu atbildes nekādas, varbūt vienīgi Bobs D. zinātu nodungot The answer, my friend, is blowin' in the wind. Tā viš' i.


Lai nu vai kā.
Es vakar kaut ko ļoti sapratu.

Tik ļoti,
ka  piepeši iestājās absolūta konkrētība, kuru sajutu pat fiziski- caur papēžiem līdz pleciem, soļiem  noskanot, caur coccyx līdz C1  itkā kāds spēlētu klavieres un es būtu taustiņi vai reģistru virpotas tapas, no do līdz do, atradās ilgi meklētais "x" vienādojumā. Tāpat, kā viņreiz,  to vienu purvu skrienot, kad šķita, ka ir piemirsies ciklops un tāpēc ir jātaustās starp glumiem baļķiem, sūnām un plančkām, bet tad līdzbiedrs teica- paklau, bet tev taču lukturis ir uz galvas, ieslēgsi? Pēc tam smējāmies līki, tik ļoti, ka M. teju pazaudēja savu kedu akacī, bet ar lukturi to atradām viensdivi.  

Un tas viss iet ļoti rakstā ar spilgto emociju gammu, kura iegūstama vēlīnos svētdienas vakaros uzrāpjoties uz Lielupes tilta patiltes un šķērsojot to apakšējo laipu visā upes platumā, kad zem kājām atmirdz upe ar visām sērītēm un ik pa brīžam  dobji nodreb  tilta konstrukcija. Kad iekšēji noris sīvs cīniņš starp ticību inženiertehniskajiem risinājumiem, priekšgājēja priekšzināšanām un  bailēm, kājtrīci, kā arī, spiedzēju starp "nu ko es daru, nu ko es atkal daru, ko? " Tajā brīdī, kad cīniņš beidzas,  pulss pierimst mazliet, jo izrādās, bail ir visiem, tad arī pārņem tas pats dižmiers un asredzība un es ar saviem aukstajiem ceļgaliem un sastingušajām kājām vienkārši baidos, paniski baidos no nonākšanas ciklonu centrā, bet kad tas ir noticis, tad jau arī vairs nav nekādas izvēles, še, lāpsta, Sprīdīt' un še, jaunais rokamgabals, roc nu, roc, bet nebaidies, viss taču ir noticis tik ļoti pareizi, atver acis, notici un roc.